Ā 

Vakardziesma


šŸŒŠā€œVakardziesmaā€šŸŒŠ

šŸŒŠÅ odien viss par viļņiem.


šŸŒŠPirmkārt jau pati dziesma, kuru dzied padomju laiku leÄ£endām apvÄ«tais Andrejs Lihtenbergs. Samtaina, romantiska, tik maiga un liega balss. Par saulrietu un viļņu nemainÄ«go dabu.

šŸŒŠBet man ar viļņiem Å”obrÄ«d ir diezgan tieÅ”a saskare.

Piedalos skaistā meditāciju vakaru programmā, ceļojumā cauri gadam Maiju kalendāra enerģijās.

šŸŒŠPar Maiju kalendāru nezinu neko, tikai atmiņā uzaust tādas druskasā€¦ kaut kas saistÄ«ts ar kalendāra beigām 2012.gadā, ar laikmeta pāreju un tamlÄ«dzÄ«gi uzplaiksnÄ«jumi.


šŸŒŠKad 2012.gadā vēl stipri baidÄ«jos, ka varu kaut kur laikā nenokļūt un kaut ko nepaspēt, tad tas arÄ« bija laiks, kad ar Maiju kalendāra beigām visus, mani ieskaitot, biedēja. Un es tik tieŔām nopietni biju noraizējusies par pasaules eksistences turpināŔanos un savu tālāko dzÄ«vi. Likās, kā gan tas iespējams, tagad tālāk dzÄ«vot bez kalendāra. Kas ar mums notiks? Vai aiziesim citā dimensijā visi kopā kā Maiju civilizācija?


šŸŒŠÅ obrÄ«d, protams, dzÄ«ve turpinās un kalendāri turpinās, un eksistence un evolÅ«cija jau neapstājas tikai tādēļ vien, ka kāds kalendāra sastādÄ«tājs ir to izveidojis uz konkrētu laiku. Un, lÅ«dzu, Maiju kalendāra zinātāji, neņemiet pie sirds manas pārdomas Å”ajā sakarā. Es patiesi kalendāriem nesekoju un uz visu skatos kā bērns, kuram tas ir absolÅ«ts brÄ«nums.


šŸŒŠVēl pāris gadus atpakaļ man bija cieÅ”a apņemÅ”anās ieviest savā ikdienā 9 dienu latviskās dzÄ«vesziņas kalendāru. Mēģināju ļoti. MācÄ«jos nosaukumus, laikus un laikmetus. Galu galā nekas neizdevās. Beidzās gads, skaistais kalendārs, kurÅ” bija pielāgots septiņu dienu standartam ar paralēlajām ailÄ«tēm, tālāk Ä«sti izmantojams nebija, jo zināŔanu Å”ai visā arÄ« nebija. Laikam jau mākslÄ«gi mēģināju sevÄ« lauzt tradicionālo 7 dienu nedēļu, kurā ir 5 darbadienas un divas pusbrÄ«vdienas.


šŸŒŠBet Å”obrÄ«d arÄ« Maiju kalendārs mani ir atradis. Skaists egregors, kura enerÄ£ijās pabÅ«t un viļņos paŔūpoties. Jo te viss ir par viļņiem. (Vismaz Å”obrÄ«d tā saprotu). Viss gads ir sadalÄ«ts 13 dienu viļņos, kuri viens otram seko, ir augÅ”upejoÅ”ie un lejupejoÅ”ie. Un enerÄ£ijās ir ā€œjātrāpaā€ vilnÄ« vai uz viļņa, jo ja netrāpa, tad Ŕīs 13 dienas tiec malts un mētāts pa iekÅ”u kopā ar smiltÄ«m, akmeņiem un dubļiem.


šŸŒŠUn mana dalÄ«ba visā Å”ajā ir vadÄ«t meditācijas, sajust enerÄ£iju un bÅ«t tajā paceļoÅ”ajā sajÅ«tā, lai nokļūtu viļņa galotnē. Tas ir interesants paÅ”atklāsmes process, jo informācijas par katru nākoÅ”o vilni ir maz (gandrÄ«z nemaz) un sajust viņu pirms sākÅ”anās ir diezgan smalka padarÄ«Å”ana.


šŸŒŠPirmais mēģinājums bija iesācēja veiksme un izdevās brÄ«niŔķīgi. Bija paÅ”ai prieks un citiem arÄ«. Te gan jāpiebilst, ka meditāciju vakars iekrita dienā, kad enerÄ£ijas jau bija noformējuŔās un aktÄ«vas. Tad Å”o visu sajust ir vieglāk.

Otrais piegājiens neizdevās tik gluds, jo vajadzēja iedzÄ«voties tajā, par ko nav ne jausmas, bija nepiecieÅ”ama pilnÄ«ga uzticÄ“Å”anās procesam, kas Å”oreiz neizdevās pilnÄ«bā. Un zinot sevi, jau uzreiz bija klāt Å”aubas un neticÄ«ba, tāda sevÄ« pievilÅ”anās sajÅ«ta.


šŸŒŠUn pateicoties abām situācijām, es ieraudzÄ«ju un apzinājos kas man Å”ajā reizē traucēja. Un tas ir brÄ«niŔķīgi un ļoti vērtÄ«gi. IeraudzÄ«t sevi, pajautāt un saņemt atbildi gan sajÅ«tu, gan zināŔanu un atziņu veidā. Bet Å”is jau man atnāca tikai Å”odien. Vēl vakar biju gatava sev uz galvas kaisÄ«t pelnus.


šŸŒŠJa pirmajā reizē es ienācu projektā kā balta lapa, man nebija pilnÄ«gi nekāda priekÅ”stata. LÄ«dz ar to nevarēju ne salÄ«dzināties, ne kaut ko pieregulēt, nekas cits neatlika kā mesties vilnÄ«, peldēt un bÅ«t virsotnē. Turklāt tas bija lejupejoÅ”ais vilnis, un pa to var kā ar ragavām no slidkalniņa, vienkārÅ”i laisties. Tad otrajā reizē es jau biju drusku sabijusies no kalendāra zinātājiem, kas ir to visu izpētÄ«juÅ”i, lasa lekcijas un māca. VienkārÅ”i runājot, sajutos kā skolas klasē nezinÄ«tis. Un Ŕī paklanÄ«Å”anās zināŔanu priekŔā savažo un ieliek krātiņā. Uzreiz atdzÄ«vojas padsmitiem bērnÄ«bas programmu, kuras liek pieglaust spārnus un sēdēt rāmi, jo runā cilvēks, kurÅ” lietu pārzina. Un tik tieŔām Å”is viedums, dziļums un pārliecÄ«ba par enerÄ£ijām un vilni ir spēcÄ«ga. Un ļoti ļoti jÅ«tama. Speciālists savā jomā. Meistars.


šŸŒŠUn savu saminstināŔanos sajutu jau sākumā, kad sapratu, es viļņa enerÄ£iju biju sevÄ« sajutusi pavisam citādāku, daudz vieglāku, gaisÄ«gāku, vējaināku. Tādu smalku un mirdzoÅ”u emociju atblāzmu. Es nebiju gatava rakt un cÄ«nÄ«ties ar iekŔējiem dēmoniem, kuri mÄ«t kaut kur katra cilvēka iekŔējos slāņos. Jo var arÄ« viegli.

Un, lai arÄ« minstināŔanās un neticÄ«ba savai sajÅ«tai bija tikai mirkli, ar to pietika, lai vilnis aizietu pa priekÅ”u, bet es ik solÄ« mazliet atpaliku un atpaliku. LÄ«dzÄ«gi kā bmx riteņbraucēji dodas trasē un tur ir tie kalniņi, ja nav pietiekoÅ”a ātruma, ar katru nākoÅ”o virāžu zaudē ātrumu, jaudu, intensitāti. Jau pirmajā mirklÄ« ir jābÅ«t maksimāli gatavam.

Un Ŕī man ir ļoti vērtÄ«ga sajÅ«ta, jo es skaidri Å”obrÄ«d varu sajust, kā bija vienā un kā otrā gadÄ«jumā. Kas notiek, kad pilnÄ«bā ļaujies enerÄ£ijai, un kā ir, kad drusku saminstinies. Nemaz jau nerunājot par simts un vienu iekŔējo pretrunu, kuras katra samazina iespēju vai enerÄ£iju jaudu.


šŸŒŠUn ir vērts bÅ«t baltai lapai, ticēt sev, savai sajÅ«tai, vienalga kur tā tevi aizvedÄ«s. Jo kad esi ā€œpa Ä«stoā€ savienojumā ar savu gaismu vai iekŔējo sauli, vai mirdzi kā miljons zvaigznes kopā, var droÅ”i spert soli bezdibenÄ« un attapties uz caurspÄ«dÄ«ga neredzama tilta, kuru bÅ«vē iekŔējā pārliecÄ«ba un ticÄ«ba savai unikalitātei. DrÄ«zāk jau tas tilts rodas kā jaunā realitāte nekurienē.


šŸŒŠUn vēl es sapratu, ka Å”ajā projektā jau es nenesu Maiju kalendāra zināŔanas, mans pienesums ir spēja sajust vilni, tā smalkāko vibrāciju. Aktivizēt sevÄ« un lÄ«dz ar to arÄ« ienest Å”eit, realitātē Å”o smalko dimensiju. To enerÄ£iju, kuras vēl nav, bet viņa tÅ«lÄ«t bÅ«s. Tas ir kā saost vētras tuvoÅ”anos. Viņa fiziski vēl nav, bet gaisā parādās jonizējoÅ”ais starojums, spriegums, ko nevar redzēt, bet var saost vsi sasmaržot. Un tāpēc man gan izdevās, gan neizdevās.


šŸŒŠUn Å”obrÄ«d esmu laimÄ«ga, jo Å”o visu uzrakstot, es sajÅ«tu savu iekŔējo spēku un arÄ« savu talantu sajust Å”o smalko vibrāciju, Å”o viļņa muguru, kurai pieÄ·erties vai pret kuru balstÄ«ties, lai savā dzÄ«vē piedzÄ«votu visas Ŕīs enerÄ£ijas jaudÄ«gās izpausmes viskrāsainākajās un skaistākajās variācijās.


šŸŒŠEs zinu kā ir, kad vilnis maļ pa apagÅ”u, aiz kājām velk okeānā. Cilvēks nav dabai pretinieks, bet alegorijās runājot egregora enerÄ£iju izprotot un iemācoties sajust, apmainÄ«ties, nepretoties, ļauties, tad ir milzÄ«gs potenciāls un resurss, ko varam izmantot ikdienā, ļaujot sev piedzÄ«vot savu brÄ«niŔķīgo Å”odienu.


šŸŒŠEsam uz viļņa.

Turpmākās 12 dienas ir par emociju iekŔējo spēku, ļaut sev to piedzÄ«vot, sajust un atlaist. Visu, ko gribēsi paturēt sev, nāksies transformēt un dziļi izstrādāt. Tāpēc ar vieglumu, izelpo un palaid. Tas arÄ« dos vieglumu dzÄ«vot, priecāties un baudÄ«t.


šŸŒŠÄ»auj, lai vilnis nesā€¦


Inese:)


Ā