(19.12.2018.)
Es sakūru uguntiņu
No deviņi žagariņi.
Rituālošanās vai gaismošanās.
Rituāla izpratnē tiek kurināta uguns vienlaicīgi vairākās pasaulēs. Fiziskajā pasaulē un Garīgajās pasaulēs, no kurām šobrīd pakavēšos Dvēseļu pasaulē. Atrodoties noteiktā laiktelpas punktā ir iespējams piedzīvot Pasauļu savienošanās jeb izlīdzināšanās brīnumu. Līdzīgi kā daudzpakāpju labirinta plaknēm rotējot ap asi, kādā mirklī izejas un ieejas krustojas un portāli atveras.
Latviešu folkloras pētnieki un tradīciju kopēji ir izsecinājuši, ka senatnē šādi svarīgi momenti bija četras reizes gadā, atbilstošajos Saules novietojuma punktos Debesu jumā. Un saucam šos svētkus vienkārši par Saulgriežiem. Protams, ir arī smalkāks dalījums, bet šoreiz tam nepievērsīšos. Vairāk runāšu par duālo izpratni, par Dvēseļu pasaules kā garīgās (nemateriālās) un Fiziskās pasaules mijiedarbību.
Dvēsele un Ķermenis savstarpēji sadarbojas un viens otru ietekmē. Katram ir savi uzdevumi. Fiziskais ķermenis Dvēseli aizsargā, savukārt Dvēsele dod norādes un vada fizisko Ķermeni. Dvēseļu pasaulē un fiziskajā pasaulē vieni un tie paši notikumi "izskatās" dažādi, kaut gan enerģētiskais pamats ir vienāds. Katrā plānā jeb laukā enerģijas izpaušanās ir citādāk. Un bieži vien notikumi, kuri notiek Dvēseļu pasaulē, iztulkoti prātā ar materiālās pasaules "vārdnīcu" ne vienmēr ir situācijai atbilstoši.
Mūsu senči ļoti labi izprata šo divu pasauļu mijiedarbību un tēlu pārnesi veica, enerģijas un notikumus iekodējot tautasdziesmu divrindēs.
Es sakūru uguntiņu
No deviņi žagariņi.
Tautas dziesmā katrs vārds ir noteikts tēlu kods, kurā ir paralēlās pasaules pārneses ideja. Tā kā tautas dziesmas ir mutvārdu mantojums, ko pierakstīt sāka tikai pirms pavisam neilga laika, tad droši var teikt, ka, zināšanas par pasaules uzbūves kārtību izrunājot vai izdziedot noteiktus vārdu savienojumus tika nodotas kvantu pārneses rezultātā.
Žagari un sausi zari ir tās koku daļas, kas augšanas procesā ir kļuvušas liekas, varbūt vējš norāvis, varbūt koks pats no tiem atbrīvojies. Žagarus savācam, liekam kopā un iekuram ugunskuru. Lai ir siltums, lai ir kopā sanākšanas prieks.
Enerģētiskajā plānā žagari un malka nozīmē problēmas, kaites, šķēršļus. Dvēseles uguns jeb Dzīvā uguns mūsos enerģijas veidā ir jau no sākotnes, tāpēc nekas no jauna nav jārada, ir tikai sava apziņa jāpārceļ uz šo vietu sevī un jāļauj procesam noritēt. Tāpat kā ugunskurā žagari un malka pārvēršas pelnos, tāpat mūsu enerģētiskās ēnas puses, apzinātie bloki, emociju atspulgi un viss, no kā gribam un esam gatavi atbrīvoties, iekšējās Dzīvās uguns transformācijas procesa rezultātā pārvēršas par kosmiskajiem pelniem, kas izšķīst mūžīgajā Gaismā.
Dziedot šo pirmo divrindi notiek objektīva ārējās realitātes sapludināšana ar iekšējo realitāti. Ietverot savā apziņas telpā ikvienu fiziskā ķermeņa šūnu, vizualizējot ugunskuru abās pasaulēs, tiek aktivizēts attīrīšanās process visos apziņas laukos.
No deviņi žagariņi... -arī norāde uz daudzdimensionalitāti. Vienlaicīgi tā ir malka ugunskuram, vienlaicīgi - attīrīšanās no zemu vibrāciju piesārņojuma, bet vienlaicīgi tā ir arī deviņu dažādu spektra lauku, jeb deviņu dimensiju savienošana.
Latviskajā tradīcijā skaitlis deviņi ir pabeigtības un pilnīguma rādītājs. Pilna kopuma apzīmētājs. Šajā rituāla izpratnē - deviņi ir norāde uz deviņu cilvēka aktīvo ķermeņu līdzsvarošanu, lai varētu nokļūt nulles punktā un savienoties ar Dievišķo plūsmu. Kas nozīmē arī spēju apzināti izpausties visos plānos. Šī izpaušanās jeb absolūtā līdzsvara punkta sajūta ir tas apskaidrības stāvoklis, kurā vairs nav jautājumu, bet ir tikai atbildes. Visuresoša Gaisma un Tīra apziņa. Es nesīšu sausu malku, Es sakuršu uguntiņu. Mēs visi zinām, ka labāk deg sausa malka, bet paralēlajā pasaulē tas nozīmē arī to, ka sauss jau ir labi sagatavots problēmas risinājums, un visa nepieciešamā informācija, pieredze un secinājumi ir izdarīti. Tā kā ūdens ir informācija un arī emocijas, tad sausa malka nozīmē, ka cilvēks ir savas kļūdas sapratis, secinājumus izdarījis un atlicis vien izdzēst atmiņu formas no enerģētiskajiem laukiem. Šīs formas ir tukšas, tāpēc arī vienkārši un ātri likvidējamas, tāpat ka sausa, labi sagatavota malciņa, aizdegas ātri un dod karstu liesmu.
Sildās Dievs, sildās Laima
Mana mūža licējiņi.
Dievs ir kā Dievišķās Dzirksts jeb Gara tēla iemiesotājs. Laima personificē šīs realitātes redzamās daļas notikumu sakārtojumu, veido dzīves ceļu, ir Eņģeļu Sargātāju pasaules daļa. Jo latvietim Dievs, Laima, Māra un citas garīgās būtnes ir tēlu veidā personificētas, tām ir cilvēciskas īpašības. Latvieša pasaules redzējums, dzīvošana un izpratne par lietu kārtību ir nesaraujami saistīta divās pasaulēs. Dvēselei, dodoties iemiesojumā, ir konkrētas izvēles un pieredzes gūšanas programmas. Un šo sadaļu pārrauga Laima. Ir sākotnējais notikumu scenārijs un mācībstundas, kā arī eksāmenu sadaļa. Tāpat ir noteikti atslēgas momenti vai dzīves ceļa pieturas, kurās cilvēks nonāks neatkarīgi no visa pārējā. Tāpat ir cilvēki, kas līdzīgi programmām ieslēdzas, ienāk mūsu dzīvē, lai palīdzētu piepildīt sākotnējos nodomus un pieredzes mācības. Pie ugunskura sildās Dievs un Laima, viņi ir klātesoši mūsu transformāciju procesā, palīdz, priecājas par Dvēseles izaugsmi un padarītajiem darbiem. Un mēs viņus aicinām būt līdzās ik mirkli, lūdzot palīdzēt un sakot paldies. Apzinoties savas negatīvās īpašības, tīrot un pucējot enerģētiskos plānus, mēs pasniedzam dāvanas saviem Gara pavadoņiem. Sildās mans augumiņš, Sildās mana Dvēselīte. Siltums, kas nāk no uguns ir kā ekvivalents vibrāciju celšanas procesam. Jo karstāka uguns, jo spēcīgāk un jaudīgāk notiek attīrīšanās procesi. Siltums arī rada labsajūtu un omulību, kas cilvēku nomierina, atver sirdi un piepilda ar prieka enerģijām. Ja Uguni izprot, uztver to kā stihiju ar noteiktu funkciju un izpausmes formām, tad ir viegli ar to sarunāties un sadarboties savu mēŗķu vai uzdevumu īstenošanā. Nekontrolēta un stihiska, ārpus saprāta esoša uguns, nes postu gan fiziskajā, gan garīgajā pasaulē. Ja ķermenis fiziski pārkarst, var sirds apstāties, bet enerģētiskā pārkaršana var ierosināt dažādus nevēlamus psihiskus procesus. Tādēļ ļoti svarīgs ir šis salīdzinājums ar sildīšanu. Ja viss notiek harmoniski un līdzsvaroti, tad cilvēks spēj transformācijas procesus iziet stabili, bez pārslodzēm. Trejdeviņas dzirkstelītes Pret saulīti uzlekušas. Trejdeviņi ir maģisks skaitlis. Trīs deviņas reizes. Vienlaicīgi tās ir deviņas pasaules, ko savienojam klātbūtnes punktā, un, vienlaicīgi tas ir apziņas paplašināšanas process, kura laikā katrā no pasaulēm savienojam savu trīsvienīgo būtību. Fiziskais ķermenis(augums)+Dvēsele(velis)+Kosmiskā Apziņa(Dievs) Lai sasniegtu apskaidrības stāvokli jeb savienošanos Dievapziņā, ir jāpanāk noteikta vibrāciju tīrība. Tāpat kā Dieva līmeņi, virzienā uz Zemes plānu, iegūst arvien rupjākas vibrāciju struktūras, tieši tāds pats ceļš ir arī atpakaļ. Apziņai paplašinoties, uztverot arvien smalkākas enerģiju nianses, izdzīvojot tās un līdzsvarojot, dodamies augšup pa kāpnēm , jeb arvien dziļāk savas iekšējās būtības telpā, kas pakāpeniski aizved mūs atpakaļ pie Rdītāja, Dieva, Kosmiskās apziņas. Pie tā lielā, visaptverošā brīnuma, kas ir radījis mūs. Visus un visu. Došanās uz Sauli ir arī došanās pie Avota. Saule uz Zemes dod dzīvību, piepilda ar gaismu apkārti, ar saviem stariem mīļo un noglāsta. Virziena norāde pret saulīti akcentē Dvēseles izaugsmes virzienu - uz Gaismu. Trejdeviņas dzirkstelītes ir metafora, kas apzīmē visu daļu savienošanos visos līmeņos. Gaismas koridora izveidošana, čekru stumbra aktivizēšana, jaudīga enerģiju darbība abos virzienos - gan uz leju, uz Zemes centru, Zemes Mātes sirdi, gan uz augšu, uz bezgalīgo Kosmiskās Apziņas lauku. Savienošanās un saslēgšanās var notikt gan vienatnē, gan arī kuplākā skaitā. Ja cilvēku ir vairāk, notiek enerģiju izlīdzināšanās kopējā laukā un pēc tam jaudas pastiprināšanās ģeometriskā progresijā. 1 cilvēks = 1 jaudas vienība; 2 cilvēki = 4 jaudas vienības; 3 cilvēki = 9 jaudas vienības utt. Tāds arī ir lielo rituālu galvenais uzdevums - koncentrēt, virzīt un vairot enerģijas jaudu, sazemējot un iedzīvinot fiziskajā pasaulē, matērijā. Protams, svarīga ir arī vieta, kur rituāls tiek veikts. Daba var palīdzēt, pastiprināt enerģijas. Nepiemērotā vietā veikts rituāls var nest postu pašam veicējam un arī slikti ietekmēt apkārtni, dabas procesus, iesaistīto spēku izpausmes. Zināšanas ir ļoti svarīgas. Lai sadega nelaimīte Kā uguņa dzirkstelīte. Vēlreiz, jau konkrētāka norāde uz negatīvām situācijām, kas izraisa enerģētiskā ķermeņa vibrāciju krišanos un šī procesa atspoguļošanos fiziskās pasaules notikumos. Atgriežamies pie attīrīšanās procesa vēl un vēlreiz, kamēr viss ir nospodrināts, izberzts, tīrs, gaišs. Katra šūna ir atjaunota, katra negatīvā sajūta ir izdzīvota, katra doma ir apzināta. Trejdeviņas dzirkstelītes Pret saulīti aiztecēja; Savienošanās visos līmeņos ir notikusi. Dvēseles koridors ir tīrs un brīvs. Var notikt informācijas pārraide, zināšanu nodošana un saņemšana. Izlīdzināšanās un polarizēšanās. Notiek uzdevumu apzināšanās, dzīves plāna korekcijas, apņemšanās un atbrīvošanās no paveikto uzdevumu enerģētiskajām atliekām. Tā tecēja Dvēselīte Pret saulīti dziedādama. Dziedāšana ir vibrāciju aktivizēšana apkārtējā telpā, izmantojot savu balss instrumentu, balss saites. Balss saites ir elastīgs mehānisms, kas atgādina stīgas. Atkarībā no pieliktā spēka, ar kādu gaiss "staigā" augšup, lejup un tās ievibrējot iekustina, arī rodas dažāda diapazona skaņas. Šīs skaņas mūsu fiziskajā apkārtnē un enerģētiskajos laukos iekustina struktūras, kuras viļņojoties savstarpēji mijiedarbojas. Dziedāšana ir ļoti svarīga katram. Cilvēkā pašā ir "iebūvēts" instruments savu enerģētisko lauku līdzsvarošanai. Balss saites spēj radīt un ievibrēt apkārtējo matēriju ar augstra spektra jaudīgiem viļņiem. Katrs cilvēks ir individuāla Dvēsele, un arī balss saišu instruments ir pielāgots katram cilvēkam kā bioformai individuāls, satur noteiktu bioķīmisku materiālu un ir neatkārtojams. Tāpēc ir svarīgi dziedāt un darīt to daudz, lai palīdzētu savam ķermenim būt veselam. Neviens cits nevar iedarbināt mūsu balss mehānismu, tikai mēs paši. Un muzikālās dzirdes esamība vai neesamība, ir apkārtējās sabiedrības iepotēta stigma, mākslīgi izveidots ierobežojums, ko darbina cilvēka mazvērtības kompleksi. Patiesībā tas ir drosmes trūkums. Pilnīgi katrs var dziedāt un tas ir jādara. Šādi mēs savu apziņu, līdzīgi kā Dvēsele dodas pie Saules, ceļam arvien augstākos un augstākos, smalkākos līmeņos. Dedzi, dedzi, uguntiņa, Tu nezini ko tev došu; Es tev došu ziediņam Tīravota ūdentiņu. Šeit aprakstīts tīrīšanās un līdzsvarošanās process. Rezultāts nav iepriekš paredzams. Dedzi, dedzi uguntiņa, Tu nezini ko tev došu... Zeme ir ūdeņu planēta. Ūdens, kurš nācis no zemes dzīlēm un virszemē iztek kā avots, ir vispiemērotākais lietošanai uzturā. Tas ir tīrs, caur dažādiem zemes grunts slāņiem izfiltrējies un bagātinājies ar ķīmiskiem elementiem. Šāds ūdens ir skaidrības un tīrības rādītājs. Savukārt paralēlajā pasaulē ūdens simbolizē informāciju, kas pārklāj un pārskalo. Tīrs avota ūdens ir tīras zināšanas un informācija par notiekošajiem procesiem materiālajā pasaulē. Tās ir zināšanas par pirmavotu. Tās ir zināšanas kurām nav laiktelpas izmaiņu. Ūdens ziedošana ugunij ir process, kura laikā mēs caur saviem garīgajiem ķermeņiem filtrējam pieredzi, kas, atgriežoties Radītāja klēpī, atkal ir līdzsvarā ar sevi, visu piedzīvojusi un no visa atbrīvojusies. Es tev došu ziediņam... Es tev ziedošu. Ziedu došu. Atdot kaut ko pa visam. Atdot mūžībai. Ugunskurā lejot ūdens lāses, notiek divu stihiju izpausmju mijiedarbība, sajaukšanās un uzsūkšanās. Notiek ūdens stihijas elementu pāreja uguns stihijā. Notiek ziedošanās. Ūdens ziedojas ugunij, atdod sevi mūžībai. Tā ir kā daļa no fiziskā miršanas procesa, kas atklāj un simboliski parāda materiālās pasaules laicīgo dabu. Saskaroties abu stihiju elementiem, notiek alķīmiska reakcija. Nočūkst, uzsprakšķ un gaisa stihijas elements iznes vibrāciju apkārtējā telpā. Matērija pārveidojas. Garīgajā līmenī mēs atdodam uzkrātās zināšanas un pieredzi iekšējās uguns liesmai, kas transformējot un pārveidojot, attīrot un no jauna sakārtojot, veido jaunu izpratni par pasaules lietu kārtību un formē jaunu idejisko modeli smalkākās un tīrākās struktūrās. Vienlaicīgi notiek arī ūdens kā skaidra nodoma simboliska akceptēšana iekšējās pasaules struktūrās. Iekšējā pasaule ir gaismas pasaule. Vibrācijas izlīdzinās un gaismas jaudas caurlaidība palielinās, frekvence paaugstinās. Dedzi, dedzi, uguntiņa, Tu nezini, ko tev došu; Es tev došu ziediņam Saulē vāktu medutiņu. Medus. Ziedu esence. Skaistums, krāsas, smaržas. Ziedi ir dabas izrādes smalkākie un ēteriskākie dalībnieki. Skaistums ir gaistošs, ziedam vīstot, bet skaistums ir arī dziedinošs. Pats vismazākais ir pats visjaudīgākais. Ziedēšanas brīnums ir kā došanas un dalīšanās simbols. Ziedi visiem zied un smaržo vienādi, ikkatrs var justies aplaimots. Ikkatrs var priecāties un uzņemt šo skaistumu sevī. Bites. Palīgi. Civilizāciju pārstāvji, kas kalpo kopējam augstākam labumam. Fiziskajā realitātē parāda matērijas transformācijas procesu. Medus ir dāvana, ko saņem cilvēks, pats nepieliekot roku radīšanas procesā. Medus ir alķīmiski pārveidota matērijas daļa, kas izejot notiktus pārveides procesus, top par jaunu, citu kvalitāti. Bišu sanēšana vibrācija stropā sakārto un stabilizē cilvēka biolauku. Medus satur fermentus un vielu kombinācijas, kas nav atrodamas nevienā citā produktā uz zemes. Paralēlajā dimensijā medus ir prieka, baudas un labvēlības ekvivalents. Turklāt bite Latviskajā tradīcijā ir arī dimensiju savienotājs, kas spēj pāriet dimensiju robežas. Bites čaklums un darbīgums atgādina mums, ka vairot prieku un tajā dalīties ar citiem nekad nav par daudz, vienmēr var vēl. Ziedojot medu, mēs sevi atveram priekam un labsajūtai. Iekšējā tīrībā pieliekot klāt prieka elementu veidojas stabils pamats Radīšanas brīnumam. Jo radīt, apzināti mainot matērijas laukus, var tikai būtnes, kas saniegušas augstu tīrības pakāpi un spēj izpausties prieka un mīlestības enerģijās. Ja ziedojot ūdeni, mēs paklanāmies planētas Zeme dzīvības spēkam un valdošajai stihijai, tad medus ziedojums ir kā paldies Kosmosa civilizācijām, kuras ir devušas pozitīvo ieguldījumu mūsu planētas attīstībā. Zeme savā attīstībā ir uzņēmusi un izauklējusi daudz dažādu kosmosa sēklu, kas radušas piepildījumu tās enerģijas apvalkos. Tā ir arī mūsu kosmiskā atmiņa. Dedzi, dedzi, uguntiņa, Tu nezini ko es došu; Es tev došu ziediņam Rudzu maizes riecientiņu. Trešais ziedojums ir maize. Maze ir viens no mūsdienu cilvēka pamata pārtikas produktiem. Maize simboliski parāda to, kādus materializācijas procesus, cilvēks savā attīstībā ir apguvis. Var jau arī kā peles lupināt graudus, bet maizes pagatavošana, sevī ietver dažādus alķīmisku procesu zināšanas, kas gala rezultātā dod pavisam citu izskatu un īpašības. Sākotnēji, cilvēkam ir jāiesēj garudi (kosmosa sēklas), savs tīrums ir jākopj un jārūpējas par to. Tad raža jānovāc. Grauds, iesēts zemē, ir uzņēmis visas zemes enerģijas, akumulējis Saules dzīvinošo spēku sevī, pārveidojot (transformējot) piepildījies un ir gatavs nākošajam radīšanas ciklam. Lai varētu rasties kaut kas jauns, ir jānoārda vecās struktūras. Graudu maļ un smalcina. Milti, sajaukti ar ūdeni, siltumā lēnām iegūst jaunas struktūras un kvalitātes. Šeit svarīgs ir gaidīšanas process. Tā ir ļaušanās laika plūdumam, lai viss vienkārši notiek. Lai sāktos rūgšanas un fermentācijas process, ir jābūt atbilstošiem apstākļiem. Nedrīkst būt par karstu vai par aukstu, ir jāmāk atrast pareizais siltums (meistara klātbūtne). Šajā laikā notiek gaisa elemeta piesaiste. Dažādo pārveidošanās procesu rezultātā, sākotnējais daudzums ir pieaudzis vairākkārt, izpaužoties gaisa stihijas klātbūtnei. Un noslēdzošais posms ir cepšana, kurā uguns stihijas iedarbībā izveidotā forma nostiprinās un procesi stabilizējas. Ziedojot maizi, mēs ugunij atdodam savas esošās zināšanas par matērijas pārveidošanu. Un vienlaicīgi esam gatavi uzņemt jaunas zināšanas par citām pārveides formām, par jaunām tehnoloģijām un pagaidām vēl neizzinātām nākotnes iespējām. Mēs esam gatavi radīt ko jaunu, kaut ko tādu, kas vēl nav bijis. Paralēlajā pasaulē, savukārt notiek iepriekš paveiktā pārskatīšana, izvērtēšana, līdzsvarošana. Maize ir pilnībā pabeigta transformācijas procesa atspoguļojums. Tā ir gatava un pabeigta. Un mēs esam gatavi jauniem darbiem un jaunām iespējām. Ziedojot maizi, mēs pasakām paldies sev par labi un kvalitatīvi paveiktu darbu, un atveram durvis jauniem darbiem: gan jauniem radīšanas brīnumiem, gan pavisam pierastiem ikdienišķiem darbiem. Garīgajā plānā maizes ziedošanas brīdis ir robežas šķērsošanas punkts. Tiek novilkta robeža starp bijušo un to, kas sekos. Ja viss ir labi paveikts, "parādi" nokārtoti, var droši doties tālāk jaunos iespēju plašumos. "Nepadarītās" lietas, ja tādas ir palikušas, krāmējam mugursomās un nesam līdzi pārradīšanai. Darba būs vairāk, bet atgriešanās atpakaļ nav iespējama. Ziedošanas brīdis ir "šeit un tagad" brīdis. Ko tad mēs darām, kurinot ugunskuru Saulgriežu laikā? Rituālojamies vai gaismojamies? Mēs esam brīnišķīgas Dvēseles un radām prieku savā sirdī un apkārtnē. Lai top... Es sakūru uguntiņu No deviņi žagariņi. Sildās Dievs, sildās Laima Mana mūža licējiņi. Sildās mans augumiņš, Sildās mana Dvēselīte. Trejdeviņas dzirkstelītes Pret saulīti uzlekušas. Lai sadega nelaimīte Kā uguņa dzirkstelīte. Trejdeviņas dzirkstelītes Pret saulīti aiztecēja. Tā tecēja Dvēselīte Pret saulīti dziedādama. Es nesīšu sausu malku, Es sakuršu uguntiņu. Dedzi, dedzi, uguntiņa, Tu nezini ko tev došu. Es tev došu ziediņam Tīravota ūdentņu. Dedzi, dedzi, uguntiņa, Tu nezini ko tev došu. Es tev došu ziediņam Saulē vāktu medutiņu. Dedzi, dedzi, uguntiņa, Tu nezini ko tev došu. Es tev došu ziediņam Rudzu maizes riecientiņu. Es sakūru uguntiņu.... Mīlestībā, Inese