Mans iekšējais bērns.
Meditāciju cikls iekšējā bērna dziedināšanai.
6 nodarbības.
Mūsos katrā ir atmiņas par bērnību, par visu iepriekš piedzīvoto. Un, balstoties šajā pieredzē, mēs pieņemam ikdienas lēmumus par savu turpmāko rīcību ikvienā situācijā. Pārsvarā tie ir neapzināti lēmumi, automātiskas reakcijas. Mums ir rakstura iezīmes un noteikti attiecību veidošanas šabloni. Piedzīvojam emocijas un pārdomu brīžus. Dzīvojam parastu pieauguša cilvēka dzīvi, nedomājot, ka bērnībā sajustais ir veidojis mūsu raksturu. Individualitāti un cilvēcisko esību.
Tai brīdī, kad ieskanas jautājums, kāpēc mana dzīve neveidojas tik priecīga un pilnskanīga kā es to vēlētos, ir pienācis laiks palūkoties, kas tad nosaka manas izvēles. Ļoti bieži "atduramies" kādā bērnības notikumā, kurā sajutām netaisnību, neizpratni, vardarbību un mīloša atbalsta trūkumu. Tad liekas, nieki vien, biju mazs, nobijies un izdzīvoju vai "tiku pāri". Bet atmiņā ir palicis tumšs nemīlestības plankums. Tas gadu gaitā ir izaudzis milzīgs un klājas apziņai pāri kā liels, tumšs baiļu mākonis. Un tādu brīžu bērnībā ir daudz. Dažus atceramies, bet lielo vairumu nē.
Satiekoties meditācijās ar savu atmiņu tēlu - iekšējo bērnu, ir iespējams "pārrakstīt pagātni". Dot mīlestību un atbalstu sev iepriekšējam un izveidot pavisam jaunu atspēriena punktu nākotnei. Jaunu spēka un mīlestības platformu. Un mēs to varam izdarīt, jo cilvēka psihe ir elastīga. Tā pakļaujas apzinātai domu un sajūtu virzībai. Pieņemot pagātnes notikumus ar izpratni un piedošanu, notiek brīnumaini procesi smadzenēs, kur veidojas jauni neironu savienojumi. Tiek dzēsti vecie uzvedības modeļi un veidojas jauni. Protams, ka vecos notikumus nevar mainīt. Bet var palūkoties uz tiem ar citu attieksmi, jau ar pieaugušā skatu un izpratni, tādejādi dodot sev vēl vienu, jaunu pieredzes šķautni. Iedot spēku, atbalstu un mīlestību tam mazajam atmiņu bērnam brīdī, kad viņam pietrūka spēka, lai sajustu un ieraudzītu lielās pasaules mīlestības pieredzi.
Svarīgi !!!
!! Katru nākošo meditāciju būtu vēlams klausīties ne ātrāk kā pēc nedēļas. Varbūt būs vēlēšanās starplaiku pagarināt vēl par pāris dienām. Tādejādi cikls ir paredzēts apmēram divu mēnešu individuālajam darbam ar sevi. Atkārtot katru meditācīju konkrētajā nedēļā var tik reizes cik nepieciešams.
!! Vēlams noklausīties visas cikla meditācijas pēc kārtas un neapstāties pusceļā. Jo cikls ir vienots veselums, kurā katra nākošā meditācija balstās uz iepriekšējā notikušajiem procesiem. Pēdējā, sestā meditācija apvieno visas iepriekšējās un ir loģisks visa procesa noslēgums.
Meditācijas ir veidotas pamatojoties uz psihologa Džona Bredšova sadalījumu pa vecuma attīstības posmiem, sākot ar zīdaiņa vecumu, bērnu, skolēnu un pusaudzi. Sākumā pievienoju arī dvēseles nemateriālo ieceri, pirms iemiesošanās posmu un dzīves scenārija plāna izvēli. Jo, lai izprastu dzīves ceļa gājumu nepietiek tikai ar fiziskajiem notikumiem. Svarīgi ir garīgie aspekti un visu enerģētisko ķermeņu harmoniska mijiedarbība.
Kā saprast, vai šis nodarbību cikls tev ir nepieciešams? Katrai nodarbībai es pievienošu saiti uz informatīvu anketu, kuras rezultāts parāda tavu iekšējā bērna psiholoģisko temperatūru. Kopējo un atsevišķi pa vecumu posmiem.
Iekšējā ievainotā bērna anketa šeit
Kur es sākos?
1.Nodarbība
Dzīvība ir mūžīga.
Kas es biju pirms piedzimu?
Ceļš uz šo dzīvi, uz iemiesojumu sākas smalkajās, fiziski neredzmajās pasaulēs. Cilvēka dzīve sākas pirms piedzimšanas, pirms olšūna satiek savu spermotozoīdu. Mēs katrs esam Radītājs, un savu dzīves ceļu izveidojam pats. Iekļaujam gan priecīgas, gan baisas pieredzes, jo atnākot dualitātes pasaulē, arī pieredze ir duāla. Lai būtu līdzsvars, lai būtu interesanti. Tas arī ir šīs dzīves svarīgākais uzdevums - pieredzēt, dzīvot un sajust. Atrast sevi un līdzsvaru it visā.
Mēs savienojam savas daudzdimensionālās būtnes enerģijas ar neredzamajām struktūrām šeit, Zemes telpā. Veidojam ieceri, iemiesošanās plānu, jau iepriekš paredzot kādi notikumi, sajūtas un pārdzīvojumi būs nepieciešami, lai apgūtu un piedzīvotu konkrētas pieredzes. Un tās šeit ir pilnīgi visiem. Sastrādāties, sadarboties, vērot un reaģēt, izdzīvot sarežģītus apstākļus gan fiziski, gan emocionāli. Pieņemt un sajust, savienoties ar matērijas blīvo enerģiju. Tas viss ir ieplānots jau iepriekš. Mēs paši izvēlamies vietu, kur piedzimt, vecākus, dzimtu, savu dzimumu un izskatu, ieliekam sev līdzi talantus un ierobežojumus, spējas un potenciālu, atbalsta komandu radniecīgu dvēseļu veidolā un vēl neskaitāmu daudzumu dažāda veida parametru. Mēs izveidojam savu nākošo es vispilnīgāko, kāds vien ir iespējams.
Un tad, ienākot iemiesojumā, mēs to visu sākam atvērt, izpaust un apzināties. Mēs augot un attīstoties, personībai veidojoties, mācāmies fiziski izpaust un izveidot to, ko pirms iemiesošanās bijām iecerējuši.
Fiziski piedzimstot, mūsu ķermenis ir gatavs. Viņš atdalās no mātes ķermeņa saudzējošā ietvara un uzsāk patstāvīgu dzīvi. Mēs mācāmies ķermeni lietot. Trenējam un atkārtojam kustības, veidojam impulsu un neironu tīklojumu smadzenēs. Pakāpeniski izaugam no vecāku un apkārtējās vides aprūpes.
Pirmais uzdevums šajā meditāciju ciklā, un vispār iekšējā bērna dziedināšanas procesā, ir pieņemt un izmainīt savu attieksmi pret paša eksistenci. Mainīt savas personības skatu punktu. Uztvert un saprast, ka es esmu šeit ne jau tāpēc, ka vecāki izvēlējās bērniņu. Bet vecāki piekrita, ziedoja (īpaši mamma) savu ķermeni, laiku, resursus, daļu dzīves, lai es varētu atnākt šeit, piedzimt un pieredzēt. Tā ir mana atbildība un izvēle būt šeit, vecāki pilda manu lūgumu un mūsu kopējo vienošanos. Dvēseļu vienošanos. Un par to ir mana vislielākā pateicība vecākiem. Par dzīvību, par ķermeni, par iespēju pieredzēt garīgu dimensiju fiziskā ķermenī.
Pirmās nodarbības "Kur es sākos?" video šeit
Meditācijā ir iespēja atgriezties ārpus ķermeņa, pirms iemiesošanās pieredzē un izdzīvot vai atcerēties kas bija ieplānots. Var sajust kā smalkajās vibrācijās veidojas mūsu katra individuālais ceļš. Kādas ir izvēles, kādas vienošanās? Ir iespēja arī atgriezties fiziskā ķermeņa veidošanās procesā. Paskatīties kā noris mammas grūtniecība. Šīs pieredzes "atsvaidzināšana" dažreiz sniedz atbildes un dzīvē notikušām, bet līdz galam neizprastām situācijām vai notikumiem.
Esmu klāt!
2.Nodarbība
Piedzimšana un zīdaiņa periods (0-9 mēneši)
Posms, kurā veidojas pamata uzticēšanās. Pasaule ir uzticama vai neuzticama?
Veidojas veselīga pašapziņa, bez kontroles. Virzošais spēks - cerība.
Attiecību sfērā - veselīgs narcisms vai līdzatkarība.
Katram bērnam ir nepieciešama sajūta, ka viņu mīl, ievēro, saprot un uztver nopietni. Bērna labsajūta pirmajos mēnešos ir tieši atkarīga no tā, lai māte būtu pieejama katru mirkli, kad viņam rodas nepieciešamība. Lai būtu atbalsts un drošība. Kad māte lūkojas uz zīdaini, ir svarīgi, ka viņa ar visu savu būtību pauž vēstījumu - tu esi svarīgs, tu esi tu pats.
Lai bērns izprastu savus iekšējos signālus, viņam nepieciešams veselīgu emociju pamats. Jāiemācās nošķirt ārējais no iekšējā. Ja pasaule nav droša, bet ir uzbrūkoša un trūkst atbalsta, tad bērns iemācās koncentrēties tikai uz ārējo, lai sevi pasargātu. Viņam pazūd kontakts ar savu iekšējo pasauli. Jo tas, ko viņš jūt, nevienam nav svarīgi.
Jau mazā vecumā, sajūtot to, ka esam mīļi un pieņemami, mūsos nostiprinās iekšējā sajūta - es esmu mīlams un vērtīgs. Ja šī sajūta pēc mīlestības netiek apmierināta, tad rodas traucējumi, kuri izpaužas kā nespēja piepildīt savas vajadzības vēlākajos vecuma posmos.
Bērniem visu laiku ir vajadzīga palīdzība un atbalsts, jo tās ir vajadzības, kuras viņš viens pats nespēj piepildīt. Kamēr mazs. Lai izdzīvotu, viņš ir atkarīgs no pieaugušā. Ja šī pamata vajadzība netiek apmierināta, rodas atkarības trauma. Un tālakajā dzīvē cilvēks iegūst nospiedumu - vēlmi gūt apliecinājumu no ārpasaules. Viņš kļūst atkarīgs, kontrolējošs. Viņš neuzticas pasaulei.
Daudzi no mums zīdaiņa vecumā iemācās neraudāt, negribēt ēst, nejust nekādas vajadzības, lai tikai pieaugušie būtu apmierināti un laimīgi.
Otrās nodarbības "Esmu klāt!" video šeit
Meditācijā varēs atgriezties ļoti agrīnā vecumā. Sajust pirmos vēsās apkārtnes pieskārienus, pirmo ieelpu, svas balss atvēršanos, mātes klātbūtni. Iepazīt savas pamatvajadzības. Sajust uzticēšanos un drošības sajūtu, ko sniedz vecāki. Saprast kur ir mūsu atkarību un līdzatkarību iedīgļi. Sadziedēt traumas un sajust sevi mīlestības lauka ieskautu. Un ieraudzīt, ka pasaule ir droša. Pasaulei var uzticēties.
Ļoti vērīgi ir šī kursa laikā rakstīt vēstules. Tā mēs varam sev palīdzēt iznest virspusē un atvērt sev neapzināto, paslēpto daļu. Ar roku rakstītas vēstules dod fiziskās pasaules darbības impulsu smadzenēm. Tā ir kā saruna pašam ar sevi iepriekšējo. It kā sakot- hei, man šobrīd ir svarīgi palūkoties manā neapzinātajā pagātnē. Es vēlos atrast pazaudēto prieka dzirksteli. Es vēlos atcerēties un ieraudzīt savu radošo spēku. Es vēlos mainīt savu šodienu uz labāku.
Ņem rakstāmo labajā (vadošajā) rokā. Ja esi kreilis, tad kreisajā. Un raksti vēstuli savam mazajam bērnam, savam zīdainītim. Ar dažiem teikumiem pietiek. Pasaki, ko vēlies šajā brīdī viņam pavēstīt. Izsaki atbalstu, mīlestību un prieku par viņa atnākšanu šajā pasaulē.
Kad esi pabeidzis, tad ņem rakstāmo otrā rokā, ar kuru parasti neraksti. Un iztēlojies, ko mazais bērniņš, kurš ir tikko dzimis vai pāris mēnešus vecs, varētu tev teikt. Kādas ir viņa sajūtas? Ieskaties sevī līdz pašiem dziļumiem. Un uzraksti atbildi sev pašam lielajam, tagadējam es.
Raksti plūsmā, visu kas tevī ir.
Manu vēstuļu piemērus vari apskatīt šeit
Es varu, Es gribu!
3.Nodarbība.
Mazbērna periods dalās divos nozīmīgos posmos.
9-18 mēneši - izpētes stadija
18 mēneši - 3 gadi - nošķiršanās stadija
Šajā laikā attīstās veselīga autonomija pretstatā kaunam un šaubām.
Veidojas gribasspēks, kuru iepazīstam, veidojam, trenējam.
Atīsttās spēja sajust un darīt. Šajā periodā aktīvējas enerģija, kura ir galvenais virzitajēspks fiziskajā pasaulē. Tas kā šo formulu- es jūtu un daru, apgūsim, veidos mūsu dzīves reālo fizisko pieredzi sava potenciāla atvēršanā un sevis realizācijā.
Emocijas ir enerģija. Un enerģija tiecas būt izpausta. Un tā tiks izpausta ārēji vai iekšēji, to nevar apturēt. Ja emocijas nevar izpausties ārēji (jūtu-daru), tās tiek apspiestas (jūtu- ir bailes darīt) un sagūstītas iekšēji. Zemapziņa uzliek aizsardzības programmu (jūtas nav drošas) un emociju enerģija tiek izsviesta apkārtējā telpā greizi, citā vibrācijā (daru pretēji sev). Veidojas greizais spogulis (just nav droši - daru kā vajag). Pazūd autonomija un spēja uzticēties sev.
Šajā laikā notiek visintensīvākā smadzeņu augšana. Jeb neironu saišu pamata savienojumu veidošanās. Tie ir kā "smadzeņu koka" galvenie zari. Jo smadzeņu galvenais uzdevums ir izveidot visefektīvāko izdzīvošanas maņu "komplektu". Tā kā vēl nav loģiskās domāšanas, kura izveidosies vēlāk, pēc septiņu gadu vecuma sasniegšanas, pirmā un vissvarīgākā maņa ir just. Tieši maņu impulsi, kuri šķiro patīk -nepatīk, ir-nav, labs-slikts, derīgs-nederīgs, drošs-bīstams, izveido pamata struktūru, kas vislabāk nodrošina pamatvajadzības. Miegs, ēdiens, fiziskā un emocionālā drošība. Tikko kāda no pamatvajadzībām ir apdraudēta, uzreiz ieslēdzas emocijas, lai par to mums paziņotu.
Lai ko mēs būtu savos pirmajos dzīves gados pārdzīvojuši, mūsu smadzenēs par to ir nospiedums. Smadzenes neko neaizmirst, jo tas ir saistīts ar izdzīvošanu.
Šajā vecumā veidojas autonomija, spēja būt pašam. Vecāku redzeslokā, bet pašam darot, trenējot savu muskuļu sēpku un gribasspēku. Gribasspēka pamatā ir spēja darīt. Darīt, jo ir iekšēja vēlme, nevis ārēja disciplīna. Bērnam ir tieša uztvere, pilnīga pārliecība, ka vecāki ir ideāli. Ir tik daudz jāiemācās, nošķirt un saprast. Kad vajag kaut ko turēt un kad drīkst palaist vaļā, gan fiziski, gan emocionāli. Kontrolēt ķermeņa funkcijas un izdzīvot emocijas. Kas ir dusmas un kad viņas ir vajadzīgas savu robežu izveidošanai un kad jāierobežo, jo situāciju var atrisināt mierīgi. Un to iemācās darot kā vecāki. Spoguļojot. Kopējot. Pozitīvo un negatīvo.
Mums ir svarīgi atcerēties kā bija. Atļaut sev sajust aizmirsto, ka bija patiešām šausmīgi, jo mums tika atņemts pats galvenais - būt pašam. Būt unikālam un neatkārtojamam. Atzīt sev, ka tas, kas notika, bija patiesi traki. Un pieņemt to. Sākumā ir šoks pašiem par šo uzdrošināšanos. Bet tas ir sākums. Tad ir depresija, sāpāju un sēru izdzīvošana, noliegums, tirgošanās, sak, nu nebija jau tik traki. Bet dvēseles sāpes neviens neredz, tās mēs katrs izjūtam dziļā vienatnē, sevī.
Viss dziedināšanas darbs ir virzīts, lai smadzenes sajustu, ka var noticēt man un uzticēties sev. Ka ir droši atcerēties, jo tagad tu vari būt blakus savam mazajam ievainotajam iekšējam bērnam un sniegt viņam nepieciešamo atbalstu. Būt klāt tajā atmiņu mirklī, kad pieņemšana un mīlestība bija ļoti nepieciešama, bet realitātē netika saņemta. Tā ir mistiska pieredze. Un tu vari ar savu klātbūtni šajā brīdī it kā atslēgt vai noņemt aizsardzības bloku, kuru zemapziņa ir izveidojusi mazajam bērnam, lai viņu pasargātu no pārāk lielām fiziskām un emocionālām ciešanām. Ja izdodas, parasti atbrīvojas daudz prieka un laimes enerģijas. To ķermenī var just kā tirpas, drebuļus, asaras, aukstumu vai karstumu. Dažreiz ir sāpes vai spiediens kādā konkrētā vietā, orgānā. Izmaiņas ir reālas, šajā brīdī fiziski sajūtamas. Un tas ir ārējais apliecinājums iekšējam darbam. Tagad. Šajā brīdī.
Trešās nodarbības "Es gribu! Es varu!" video šeit
Kas es esmu?
4.Nodarbība.
Pirmsskolas periods (3-6 gadi)
Šajā vecumā parādās agrīnā dualitāte. Bērns saprot, ka viņš nav visa pasaule. Parādās spēja aptvert, ka esmu es un pasaule man apkārt. Un līdz ar šo izpratni, ka viss nav tikai es, arī ieraugām sadalījumu dzimumos. Ka esam divejādi. Esmu kā tētis vai mamma. Esmu sieviete vai vīrietis. Agrīnā seksualitāte, kas šobrīd ir tikai interese par fizioloģisko dalījumu. Īstā kaislība atvērsies pusaudža vecumā.
Līdz ar sevis apzināšanos lielajā veselumā parādās arī mērķis. Kā veids lai sasniegtu to, ko gribam. Un attīstās spējas iztēloties un sajust iztēloto. Savukārt no autonomijas un sevis sajušanas izaug dabiska vēlme just sevi brīvu un neatkarīgu. To arī trenējam un nostiprinām.
Sākas kāpēcīšu periods. Pasaules procesu, savas apkārtnes izzināšana. Jo viss ir pilnīgi jauns. Jautājumu ir vairāk kā atbilžu, ko pieaugušie spēj sniegt. Parasti atduramies pret steigu, pieaugušo negribēšašnu vai nevarēšanu izskaidrot kas un kā notiek, ir vai funkcionē. Pieaugušo laika trūkums un sava veida augstprātība ir tās īpašības, kas šai laikā tik ļoti ievaino zinātkārās bērnu dvēseles.
Parasti šis arī ir pēdējais brīdis, kad saskaramies ar bērnudārzu vai kādu citu izglītības iestādi. Un jau mājās iesētā neticība savai zinātkārei tiek vēl padziļināta ar iemācīto vainas un kauna sajūtu. Atduroties uz pieaugušo nevēlēšanos atbildēt, pamazām zinātkāre noplok. Jo vēlēties zināt un izzināt izrādās nepareizi un bīstami. Par to var izpelnīties nosodījumu no pieaugušo puses. Un tā kā pieaugušie šajā vecumā joprojām dabīgi tiek idealizēti, tad veidojas greizie priekšstati, ka izzināt nav droši, mēģināt jauno arī nav droši, mērķi nav droši. Mani mērķi nav droši. Drošāk ir klausīt pieaugušos, darīt to, ko liek.
Kad pieaugušie netiek galā ar savām sajūtām, bet citiem (un kur nu vēl bērniem) negrib to atzīt, bērni saņem nepareizus atbildes impulsus savām sajūtām. Bērni jūt kā ir, bet pieaugušie noliedz viņa sajūtu (tās ir muļķības!), un veidojas it kā ārēja vainas sajūta par to, ko viņš drīkst un ko nedrīkst just. Kas ir pareiza sajūta un kas ir greiza. Un viņš sāk uzņemties atbildību par to, ko nav darījis. Jo vairs nenotic savai pirmajai sajūtai. Sāk noliegt sevi. Un vainot sevi notikumos, ar kuriem viņam nav nekāda sakara. Jo bērns tic pieaugušajam tieši, viņam vēl nav spējas abstrakti domāt.
Šajā vecumā bērns sāk aktīvi iesaistīties lomu spēlēs. Viņš ne tikai rotaļājoties attēlo apkārtējo vidi, bet arī kopē ģimenes lomu sadalījumu un mēģina tajā atrast savējo. Nozīmīga loma ir arī vecākajiem brāļiem un māsām. Tos bērns šajā vecumā uztver līdzīgi kā pieaugušos.
Bērns iztēlojas, tic pasaku varoņiem, iztēlojas sevi viņu vietā un sevī audzē pārliecību, ka viss ir sasniedzams, ja ir mērkis. Viņš sajūt, ka ir tēlu pasaule, kurā var uzvarēt un zaudēt. Un viņš mācās caur spēlēm apgūt spēju sajust labos un ļaunos varoņus. To, ka pasaule ir duāla.
Tēvs bērnam rāda, kā būt vīrietim, māte rāda, kā būt sievietei. Šajā periodā dēlam jānošķiras no mātes, tāpēc vīrieša loma zēna dzīvē ir svarīgāka kā sievietes loma meitenes dzīvē. Jo meitenei nav jānošķiras. Viņa dabiski turpina jau esošo sava dzimuma turpinājumu . Tēvam ir ļoti svarīgi rādīt un runāt ar dēlu par emocijām. Tādejādi parādot, ka jūtas vīrieša pasaulē ir tik pat svarīgas cik sieviešu pasaulē.
Ja ir iedzimts homoseksuālisms, tad šajā vecumā var novērot pirmos impulsus.
Ceturtās nodarbības "Kas es esmu?" video šeit
Kad jau esi uzrakstījis pāris vēstules savam iekšējam bērnam un sajutis, ka mazais atmiņu bērns ir gatavs uzticēties, var uzrakstīt vēstules saviem vecākiem. Var rakstīt abiem kopā vai katram atsevišķi.
Tāpat ir jāraksta ar kreiso (neaktīvo) roku. Un sajūtot iekšējā bērna vecumu, var uzrakstīt ko vēlējāties pateikt, bet tajā vecumā nevarējāt. Vai bija bailes vai noraidījums, nesapratne, nepieņemšana no viena vecāka vai no abiem. To visu šobrīd var izteikt un uzrakstīt. Atbrīvot sevi, ļaujot just gan sēras, gan asaras par nesaņemto, bet tik ļoti gaidīto mīlestības atbalstu.
Manu vēstuļu piemēru vari apskatīt šeit
Kas man interesē?
5.Nodarbība
Skolas periods. Aptuveni no 6 gadu vecuma līdz pubertātei.
Psihologi šo laiku sauc par latento periodu, jo it kā nav seksualitātes. Līdz ar seksualitātes mošanos skolēna periods beidzas.
Šajā periodā attīstās darba mīlestība. Mīlestība darīt un darboties. Ja netiek sanemts pietiekošs atbalsts vai ir pārāk daudz kritikas, mīlestība darīt kļūst par iekšēju nepilnvērtības sajūtu. Mēs darbošanās mīlestību nomainām uz - Es neesmu pietiekoši vērtīgs un pareizs, lai savu mīlestību izpaustu darbībā.
Sākoties skolai, bērna dzīvē ienāk daudz dažādu zinību un to apgūšana liek pamatus kompetencei. Zināšanu kopumam, ko visu dzīvi papildinām. Tādēļ ir ļoti svarīgi ļaut mīlestībai darboties visdažādākajos virzienos. Visu izmēģināt. Augšanas bioloģiskais ritms nosaka, ka tagad, balstoties uz, jau apgūtajām, personibas stiprajām pusēm, sākas gatavošanās pieaugušā dzīvei.
No pirmajiem posmiem ir izveidojušās:
! Uzticēšanās pasaulei (vai neuzticēšanās) un cerība no zīdaiņa perioda,
! Autonomija (vai kauns un šaubas) un gribasspēks no mazbērna perioda,
! Iniciatīva (vai vainas sajūta) un mērķa sajūta no pirmsskolas vecuma.
Attiecību jomā sākas mācīšanās konstruktīvi sadarboties. Veidot līdzvērtīgas sadarbības, jo tikpat spēcīga ir arī vēlēšanās būt savstarpēji atkarīgās attiecībās. Draudzenes uz mūžu vai biedri cauri laikiem un tubrālības ir ļoti raksturīgas sākoties skolas gaitām.
Skolā mēs iemācāmies, ka esam spējīgi paveikt uzdoto, esam zinoši, jo uzkrājam zināšanas. Iemācāmies pakāpeniskumu, jo jaunais balstās jau apgūtajās zināšanās. Tāpat aktīvi apgūstam sabiedrības sociālās lomas skolā un apkārtējā vidē.
Jau parādās loģiskā domāšana, bet domāšana joprojām ir tieša. Ir fakti un rezultāti. Nav asociativā, salīdzinošā domāšana. Ļoti intensīvs periods, bet pieaugušais joprojām ir kaut kas lielāks, neaizskarams un pozitīvs. Ļoti reti bērni līdz pusaudžu vecumam spēj pieļaut domu, ka pieaugušais var būt ļauns vai vardarbīgs. Parasti notiek emocionālā pārnese, ka es esmu sliktais un negatīvais.
Mūsu skolu mīnuss. Laiks ir svarīgāks par darāmo darbu. Pati vērtēšana ir degradējoša, parādot bērna unikālajai dabai, ka tu nekad nevarēsi būt pietiekami labs. Ir kauns par to un aug iekšējā nepilnvērtības sajūta. Jo dziļi savā sirdī katrs nes ideju par savu unikalitāti, kura nav salīdzināma un nevar tikt vērtēta. Skola slavē pakļaušanos un iegaumēšanu, bet soda radošumu un unikalitāti. Diemžēl bieži tiek izsmiets viss, kas nav atbilstošs sistēmai, to dara klases biedri un atbalsta skolotāji. Ne visi, protams. Talantīgs skolotājs ir dāvana ikvienam skolēnam. Bet viņu ir mazākums.
Piektās nodarbības "Kas man interesē?" video šeit
Šajā vecumā jau var apzināties un ieskatīties savās traumu maskās. Tās ir izveidojušās un nostiprinājšuās. Arī šis ir viens no psiholoģisko programmu atkārtojumu pārnešanas veidiem no paaudzes paaudzē. Jo, kad ģimenē ienāk bērns, mūsos aktvizējas paša atmiņas un pārdzīvojumi par savu bērnību. Bērns spoguļo mūs, un mēs spoguļojam savus vecākus.
Sīkāk par lomām var lasīt Līzas Burbo grāmatās. Šeit tikai pašas lomas un vecuma posmi. Un no pieredzes, parasti savu lomu neatpazīstam aprakstos, bet ir jāpēta ķermenis, stāja, paradumi. Tas, ko ar prātu nevar izmainīt, sev pierakstīt klāt. Jo ķermenis izveidojas kā atbilde uz mūsu iekšējo esības stāvokli, mūsu pieprasījumu un noteiktas pieredzes iegūšanas "programmu". Tāpēc arī izvēlamies konkrētus vecākus, dzimtu, dzīves telpu.
Piecas traumas ir:
! Atstumība (mani atstūma) - veido masku Bēglis - aktivizējas no ieņemšanas brīža līdz gada vecumam;
! Pamestība (mani pameta) - veido masku Atkarīgais - aktivizējas 1-3 gadu vecumā;
! Pazemojums (mani pazemoja) - veido masku Mazohists - aktvizējas 1-3 gadu vecumā;
! Nodevība (mani nodeva) - veido masku Kontrolējošais - aktivējas 2-4 gadu vecumā;
! Netaisnība (bija netaisni pret mani) - veido masku Rigidais/Stingrais - aktivizējas 2-4 gadu vecumā.
Parasti kāda viena maska ir galvenā, bet no pārējam ir atsevišķas iezīmes. Lai nonākātu līdz maskai, mēs izejam četrus secīgus soļus.
1.posms - esamība, savas patības apzināšanās un prieka izbaudīšana;
2.posms - ciešanas par to, ka nedrīksti būt tāds kāds esi;
3.posms - krīze un dumpis;
4.posms - lai izvairītos no ciešanām, bērns piekāpjas un galu galā kļūst par citu personu, tādu, kura atbilst pieaugušo gaidām.
Pārdzīvot traumu un to pieņemt, nozīmē apzināties, ka kāds tev to ir nodarījis un tu kādam esi to nodarījis. Ka šādi mēs esam nodevuši paši savu iekšējo patību. Ka esam zaudējuši ticību savam dievišķumam. Dievam sevī.
Trauma ir dziedināta, kad pilnībā esam apzinājušies un piedevuši. Kad aplūkojot situāciju "no augšas" saprotam kādu pieredzes mācību dvēsele ir guvusi traumas un maskas gadījumā.
Lai vieglāk orientēties dvēseļu mācību izvēlēs, zemāk ielieku Stīva Rotera piedāvāto variantu. Un dvēseļu mīlestības potenciālu struktūru, ko var papētīt dzilāk.
Divpadsmit galvenās dvēseles mācības (Stīvs Roters)
Dvēseles vibrāciju struktūra (Anita Oļukalna)
Vēl skolas vecuma dziedināšanā papildus vēstulēm var rakstīt pasaku. Par princesi vai princi. Tas var aizņemt laiku, bet ir svarīgi uzrakstīt niansēti par tēliem un sajūtām. Kad pasaka pabeigta, tad vēlreiz var noklausies meditāciju. Un pavērot kas pasakas beigās mainās un vai ir kādas atšķirības. Tas tev ļaus labāk sajust iekšējās parmaiņas un ieraudzīt vai tādas notiek.
Mana pasaka par princesi (top..)
Es esmu mans unikālais Es.
6.Nodarbība
Agrā jaunība. Vecuma posms no pubertātes sākšanās līdz aptuveni 26 gadu vecumam.
Šajā vecuma posmā veidojas personības identitāte. Unikalitāte pretstatā sajauktām lomām, kopijām un programmu atkārtojumiem.
Attīstās ļoti svarīga spēja - uzticēties sev. Personība veido savu īpašo identitātes nospiedumu. Kā zīmogu pasē vai personas kodu. Nevis to, kurš ir piešķirts vecākiem piereģistrējot jaundzimušo dzimtsarakstu nodaļā. Bet to personības īpašību kopumu, caur kuru skatīsim un veidosim visu dzīvi.
Trenējam reģenerācijas spēju. Būt kā Fēniksam, kurš atdzimst no pelniem. Un attiecību lauciņā musu galvenais uzdevums ir izveidot un realizēt neatkarību no ģimenes. Jo līdz ar pubertātes iestāšanos bērnība faktiski beidzas.
Pubertāte ir pirmā nopietnā krīze. Un vienlaicīgi arī pilnīgi normāls pieaugšanas posms. Šajā periodā ir sekmīgi jāapvieno visas dažādos vecuma posmos iegūtās kvalitātes.
Šajā periodā ir jāizveido 2 galvenie pašidentifikācijas virzieni.
! Attiecību sfērā. Kā mēs turpmākajā dzīvē veidosim attiecības un kāda būs mūsu kā personības komunikācija ar apkārtējiem cilvēkiem un partnerattiecībās. Tā ir mūsu mīlestības telpa.
! Pašrealizācijas sfērā. Tā ir mūsu darba sfēra.
Un šis posms, paaugstinātas, līdz šim neizjustas hormonu darbības rezultātā arī pilnīgi harmoniskam un veselam iekšējam bērnam ir grūts un sarežģīts. Komplektā ar visām iekšējām traumām tas rada viesuļvētrai līdzīgu efektu. Trako pusaudzību.
Psiholoģiskie uzdevumi ar ko jātiek galā:
! Ambivalence. Pārdzīvojuma diveājdība. Kad kaut ko mīl un ienīst vienlaicīgi. Pretrunas un emociju šūpoles.
! Distancēšanās no vecākiem. Jaunietim iekšēji jārada konflikts, kas pašu "izmet no ligzdas". Palīdz draugu kompānijas, kuras "aizstāj" vecākus.
! Nodarbošanās. Kam veltīt laiku? Ar ko nākotnē nodarbošos? Bērnības sapņi sāk iegūt reālus mērķus. Vai arī sabrūk.
! Vientulība. Ir parādījusies spēja domāt abstrakti, iztēloties, filozofēt par dzīvi. Nākotnes apcerēšana. Tas ir it kā būt prom no sevis. Atmodusies seksualitāte dara sevi svešu pašam sev, jo nekas tāds līdz šim nav piedzīvots.
! Seksualitāte. Vairošanās instingts dzīvo pats savu dzīvi. Sajūtas "rauj nost jumtu". Sava dzimuma apzināšanās un vajadzība vairoties, ir uzreiz nākošais raksturlielums pēc tā, ka esam cilvēki.
! Konceptualizacija. Spēja domāt abstrakti. Salīdzināt divus pretrunīgus jautājumus. Līdz šim mēs domājām tieši. Tagad varam apcerēt dažādas profesijas, lēmumus, sekas, sapņot, idealizēt. Sekot elkiem, idejām, audzēt sevī kā pozitīvo, tā negatīvo.
! Narcisisms. Stundām sevi pētīt un aplūkot spogulī ir normāli. Tā ir daļa no sevis pieņemšanas. Pieaugšanas pārmaiņu novērošana.
! Komunikācija. Vientulības sajūta raisa vēlēšanos un vajadzību komunicēt ar vienaudžiem. Sarunas var ilgt stundām. Tās palīdz justies iederīgam un piederīgam. Iekļautam.
! Eksperimentēšana. Robežu pārkāpšana. Spēja un vēlēšanās to darīt. Dažādu lomu izmēģināšana un pielaikošana sev pirms galīgās identitātes izveidošanas.
Kopumā ņemot jaunība (pusaudzība) ir visu iepriekšējo bērnības stadiju integrācija un reformēšana. Tā ir visu spēcīgo īpašību apkopošana. No šīm pārmaiņām izaug jauna identitāte.
Sestās nodarbības "Es esmu mans unikālais Es" video
Nobeigums.
Ar šo nodarbību ciklu esmu dziedinājusi savu iekšējo bērnu. Un varu droši apgalvot, ka viss, ko pieredzējām bērnībā, atbalsojas katrā šodienas dzīves notikumā. Jo šodiena ir mūsu vakardienas atspulgs. Bet rītdiena būs tāda, kādu to izvēlamies šodien. Un vienīgā diena, kad kaut ko varam mainīt, ir šodiena. Šis mirklis. Izvēle būt drosmīgam un mīlošam. Dot sev iespēju izdziedināt un pieņemt sevi patieso.
Dziedinot sevi, sadraudzējoties ar savu iekšējo bērnu, samīļojot to, un atveroties pasaulei, esmu atradusi savu pazaudēto prieka avotu. Un dzīve mainās. Ne tikai mana attieksme kādā situācijā, bet pašas situācijas. It kā pasaule būtu ieguvusi pilnību, bagātāku krāsu paleti un iedevusi atbildes uz daudziem, daudziem jautājumiem.
Arī tad, ja ir sajūta, ka negribas vai ir bailes pieskarties bērnības notikumu atmiņām, saņemies visu drosmi un dod sev iespēju. Dodies atpakaļ bērnībā. Ja gribi kļūt laimīgāks, ieskaties tur. Dod sev spārnus un atveries lidojumam. Piedzīvojumi turpnās. Katru dienu var izvēlēties izdzīvot kā savu laimīgāko dienu. Tas ir tā vērts!
Ja nepieciešams atblsts, skaidrojumi vai vēlies dot sev vairāk, tad
piesakies individuālai sesijai konsultāciju sadaļā vai
raksti epastā laikalinijas@gmail.com
Paldies, ka esi :):)
Paldies, ka palīdzi sev izaugt:):)
Mīlestībā,
Inese
