(07.08.2019.)
Esmu brīvdienās.
Dienvidos. Zila jūra un saule katru dienu.
Pirmajā vakarā, sēžot uz jumta un vērojot zvaigznes, sevī dziļi un atviegloti nopūtos: cik te labi, varētu rakstīt, rakstīt, rakstīt....
Un nākošā rītā arī rakstāmais klāt.
Ar informatīvo čenelingu biju saskārusies arī agrāk. Internets ir pilns ar dažādiem stāstiem, civilizāciju vēstījumiem un visdīvaināko informāciju. Ja nav sava iekšējā kamertoņa, tad tikai lasi un brīnies, ko tik viens cilvēks nevar "izdomāt".
Ar dzīvo civilizāciju enerģiju satikos pagājušā gada vasarā. Es to sajutu cilvēkā, savā draudzenē, savā ceļabiedrā. Un man galvā bija doma - man vienalga, kas tas ir, bet šo sajūtu es esmu meklējusi visu mūžu šeit uz Zemes. Un es biju bezgala laimīga un pateicīga visiem augstākiem spēkiem, ka ceļš ir atvēries.
Tagad, pēc gada, atskatoties atpakaļ varu teikt, ka tas bija nozīmīgs pagrieziena punkts. Tāpat, pa šo laiku, attīroties prāta piesārņotajai videi, skaidri varu sajust atšķirību informatīvajam un enerģētiskajam kanālam. Un, laikam tieši enerģiju plūsma bija tas impulss, kuru sajutu visā savā iespēju pilnībā. Enerģija caurstrāvoja manu būtību un mazais avatāriņš tikai nodomāja: bez šī es nevaru tālāk dzīvot. Ja to nevaru dabūt, tad nav jēgas vispār tālāk doties.
Paiet kāds laiks, līdz sāc atšķirt vai savā uztverē atdalīt kanālu no cilvēka. Sākotnēji jau visu šo čenelēšanu, informācijas translēšanu uztver kā cilvēkam piešķirtu dabas dāvanu, talantu, spējas. Bet ar laiku, ikdienas treniņa rezultātā, iemācies uztvert nianses, piedzīvot sapratni un pieņemšanu notiekošajā. Un, kas manā gadījumā, ir milzīgs ieguvums, paliek pilnīgi vienalga kā to visu uztver apkārtējie. Iemācies atšķirt un saprast ar kuru cilvēku runāt, ar kuru paklusēt, ar kuru vispār pārtraukt kontaktus. Ko klausīties, kam nepievērst uzmanību. Jā, tas viss atnāk, bet ar laiku/ar pieredzi.
Bet ceļš uz to ir iekšēji grūts. Pēc tam ir viegli, bet izdzīvojot visus atsacīšanās, atzīšanas, drosmīgu lēmumu, atšķirīgas reakcijas un zaudējumu pieredzes, procesa laikā ir smagi. Laikam nav pat īsti ar ko salīdzināt. Vienīgi, varbūt, ar drosmi doties kaujā, redzot pašreizējo ienaidnieku ceļa galā. Un tā pat īsti nav cīņa, tu jau zini, ka kļūsi par to, ko redzi un varbūt vēl neredzi, tikai sajūti, izdzīvosi, ielīdīsi pašā pekles viducī, lai vienā mirklī saprastu - viss, es esmu tas un es varu to mainīt. Un paliek viegli, arvien vieglāk. Un atskatoties, redzi tikai purvu, no kura esi izrāpies uz brīdi atpūsties.
Tiem, kas nejūt enerģijas, nesaprot nianses, varu tikai teikt, ka tas viss nāk ar laiku. Es arī neko nejutu. Pirmajā tiešajā čenelinga sarunā, uzdodot jautājumus, gaidīju(prāta konstrukcijas), ka atbildes būs tādas vai šādas. Enerģijas nejutu un vispār īsti nesapratu kas notiek. Jo katrs process, arī šis, sākas ar mazumiņu, kā strautiņš, kurš iztek kaut kur no zemes, bet vēlāk, pieaugot spēkam, kļūst par upi, dziļu un platu vai strauju un akmeņainu. Un pārmaiņas nav ārējas, drīzāk iekšējas, nemitīgs sevis pārveidošanas process, iekšēja kustība, neredzama darbība. Tikai pēc laika pamani, ka apkārtējie cilvēki reaģē savādāk, saka citus vārdus un dzīves notikumu virzība sāk atšķirties. Bet tas viss ir ļoti pakāpeniski. Un esmu piedzīvojusi, ka sevī vislielākos un visdosmīgākos lēmumus, apkārtne nekādi neatspoguļo. Jo mainās tikai sajūta, paliek viegli. Un apkārtne sajūt šo vieglumu, neko vairāk.
Dzīve neapstājas, pati no sevis nerestartējas. Tāpat ir jāizdara savi ikdienas darbi. Neviens nekur nepazūd, tikai sajūta, ka vari izvēlēties kaut ko nedarīt, iedod spārnus. Katram, protams, ir savi ierobežojumi. Mans lielākais uzdevums šobrīd ir pateikt nē tam, ko negribu un pateikt jā tam, ko vēlos. Bet pāri visam tomēr sajust vai man to vajag un ko man vajag.
Enerģētiskais čenelings iedod grūdienu situācijas apzināšanai un risināšanai esošajos apstākļos. Fiziski nevar aiziet pagātnē atpakaļ, bet mentāli var. Tāpēc ir iespēja, izmantojot visus šos senos pavedienus, atrast savu atspēriena punktu šai brīdī. Jo teorētiski jau mēs zinām, ka viss ir iluzors un notikumu cēloņi un sekas var mainīties vietām. Bet tā visa rezultātā kādā brīdī ienāk sava veseluma apzināšanās, pieņemšana un miers. Jo viss jau ir viens.
Šoreiz būs par slimībām, vientulību un pieredzēm, kā šīs enerģijas izdzīvoju sevī un kā pārmest laipu, lai turpinātu dzīvi ar prieku. Kā izmisums atver vārtus vistumšākajam mūsos, kā atrast to zelta stīgu, lai gaismas pieliets būtu ik mirklis, ko radām šeit uz Zemes.
Kad esi notikumos iekšā, tad notiek vienīgi piedzīvošana. Izjūtot un ielaižot sevī mokas un izmisumu, it kā atveras kādas durvis uz viduslaiku pils pagrabiem, kuros dzīvo tas, ko negribam redzēt, tas, ko baidāmies atcerēties un piedzīvot vēlreiz. Varbūt atkārtoti jau atkal un atkal, bet varbūt tikai mazliet ieskatoties.
To mācībstundu, ka izzinām sevi slāni pa slānim un, iegūstot pieredzi, ejam tālāk, it kā būtu apguvuši. Ir zināšanas un ir sapratne, kur jārok. Bet tām dziļām lietām tik viegli nevar tikt klāt. Tas ir kā ar smagu slimību. Var uzšķērst, izgriezt, izpreparēt un salikt pareizi visus ķieģelīšus, bet vai pēc tam būs spēks tajā jaunajā "ieiet dzīvai"?
Mēs varam līgani plūst pa dzīvi, bez īpašiem pacēlumiem un kritumiem, bet man tā nenotiek. Katrs izpētes projekts ir PROJEKTS. Es tajā esmu, es to piedzīvoju, es tajā nomirstu un piedzimstu no jauna. Kur šie projekti rodas? Manā galvā, manā sirdī un manā dzīvē, ļoti koncentrēti pēdējā gada laikā.
Jau kādus desmit gadus, es ik pa laikam apmeklēju Pētera Kļavas lekcijas. Par realitāti, par pieņemšanu, par atteikšanos, par saplūšanu bezgalīgajā Apziņā. Un ir interesanti vērot gan viņa/kā cilvēka pārmaiņu procesus, gan savējos. Tā kā apkārtējā, redzamā pasaule ir tikai mūsu iekšējā stāvokļa atspoguļojums, tad raugoties kā Pēteris atspoguļojās manā prātā, es varu ieraudzīt pati sevi, savas enerģijas, savus stāvokļus un arī savu izaugsmi/vai brīvību. Ir cilvēki, kas apgaismības mirkli piedzīvo spontāni, ir tādi, kas jau piedzimst apgaismoti, bat pārsvarā jau mēs visi ejam savu prāta rāmju iesprostoti, pamazām plēšot kārtu pa kārtai, lai apzinātais skats kļūst mazliet plašāks.
Pēteris ir ļoti tiešs un uzstāšanās reizēs arī rupjš. Sākumā mani tas šokēja un bija vajadzīgs diezgan ilgs laiks un arī noteiktu zināšanu bāze, lai izprastu šādas rīcības iemeslus. Mēs taču garīgumu, gaismu, apskaidrību vienmēr asociējam ar kaut ko pozitīvu, skaistu un pacilājošu. Tagad mani šāda rīcība vairs nešokē, vien izraisa smaidu, dažreiz pat riktīgi smieklīgi skatīies to "uzvilkšanās" procesu. Un piefiksēju, ka to vairs pat nedzirdu. Vai arī varbūt viņš lamājas mazāk un ir kļuvis mierīgāks? Bet tieši pēc šīm tikšanās reizēm es arvien vairāk aizdomājos par žēlsirdību, par līdzcietību un par tiem smagajiem cilvēku stāstiem, ar ko bērnu ārsti saskaras ikdienā, slimnīcā, reanimācijā. Tur nav nekādu skaistu bilžu, tur sāpes, ciešanas un zaudējumi ir ikdiena. Kā nenotrulināties, bet saglabāt cilvēcību. Kā neiekrist ar seju dubļos, bet tos izbrist un izkāpt sausumā tīrām kājām?
Es ikdienā praktizēju, Dvēseles sarunu, bet diezgan ilgi nevarēju atrast un noformulēt savu jautājumu. It kā likās, ka manī ir pārāk maz līdzcietības. Tad domāju, varbūt jāiet par brīvprātīgo palīgu paliatīvajā nodaļā pastrādāt, bet situācijas neveidojās. Tad dzirdēju par projektu, kura ietvaros tika meklēti brīvprātīgie, kas vecajiem cilvēkiem pansionātos lasītu priekšā grāmatas vai žurnālus. Bet biju reklāmu dzirdējusi pārāk vēlu. Izrādījās, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas vēlas šādi darboties un vairāk nav nepieciešams. Vēlāk domāju, varbūt jāiesaistās kādos vēža atbalsta projektos, lai palīdzētu atrast risinājumus emocionāli grūtās situācijās. Man likās, ka manī ir žēlsirdības par maz, jo nesāpēja sirds par katru bezpajumtnieku un katru noklīdušo kaķi kā bērnībā. Domāju, man ir tik komfortabla sadzīve, likās, ka iedots pārāk daudz, ar rezervi, lai tiešām nepietrūkst. Vēlējos, lai manī izgaismojas šīs pieņemšanas enerģijas. Man gribējās sajust kā tas ir, kad visu pieņem, visus pieņem un esi pilnīgā saplūsmē ar apkārtējo pasauli. Jo tad tu pieņem arī savu iekšējo pasauli, vairs necīnies, nepretojies un esi vienkārši viss. Teorētiski to esmu izlasījusi vismaz simts dažādos veidos, jo visu garīgo grāmatu esence sludina tikai šo vienu: Kā būt saplūsmē, kā uz to tiekties, kā praktizēt. Apjūsmo skolotājus, kas ir šo stāvokli sasnieguši. Es arī to gribēju. To sajūtu, ka vienkārši esi, vairs nav viņš un es, pazūtd tie un tās, izgaist apstākļi un sajūtu piesaistes. Ir tikai viens un tas ir Dievs un tas esmu Es.
Jau no bērnības esmu ļoti jūtīga. Ļoti emocionāla, sajūtu to, ko citi nejūt, emocijas, smaržas, viļņošanos. Visu apzināto dzīvi uzskatīju to par trūkumu. Ir diezgan traucējošas visas tās hipertrofētās sensorikas. Un tā kā apkārtējie "neko tādu nesajūt", tas , protams, izraisa dziļu neticību sev, iedragātu pašaziņu un milzīgas bailes no "Tev atkal ir problēmas? Kāpēc tu nevari būt kā visi?" Patiesībā jau ļoti centos. Tik ļoti, ka gandrīz pazaudēju sevi.
Kādu laiku, varbūt pusgadu, varbūt ilgāk, dzīvoju ar iekšēju sajūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Ķermenī nav kārtībā. Man likās, ka sajūtu pārmainītu šūnu enerģiju. Domāju, tās atkal manas iedomas un ignorēju šīs sajūtas. Bet tomēr pie ārstiem izstaigāju, lielu naudu iztērēju, lai sev kārtējo reizi pierādītu, ka viss taču ir kārtībā, analīzes kā kosmonautam, ideālas. Saņēmu apliecinājumu, ka viss labi un sajūtu atlaidu.
Bet rudens pusē, ievēroju, ka mazā pumpiņa uz deguna sāk diezgan ātri mainīt izmērus. Kosmetoloģe neņēmās likvidēt, teica lai eju pie ārsta, lai noņem ar lāzeru. Kamēr pieteicos, kamēr aizgāju, pagāja vēl pāris mēneši. Tad ārsts bija saslimis, tad pieraksts jāpārceļ. Nu jautri. Kā jau šodienas medicīnā. Klīnikas lielas, telpas plašas, ārstu maz, finansējuma pavisam maz. Galu galā tiku pie jaunas, centīgas ārstes, kas visu kārtīgi pētīja un procedūras veica ļoti precīzi. Pumpu izgrieza ar lielu gabalu. Sākumā jau nesapratu kāpēc tāda nopietnība. Apgaismība nāca tikai pēc divām nedēļām, kad ārste piezvanīja un izstāstīja, ka viss laimīgi un aprakstu saņemšu epastā. Mūsdienās ir ļoti labs draugs internets. Visu, ko gribi uzzināt, viņš tev izstāstīs. Un, ne tikai atradīs nosaukumiem paskaidrojumu, bet iepazīstinās arī ar līdzīgiem gadījumiem. Latīniskie burtu salikumi medicīnas izrakstā jau neko traku nevēsta, jo tu cilvēks parastais nezini, ko tas nozīmē. Vēru vaļā internetu... un tur jau viņš bija. Mans mīļais pārmainīto šūnu veidojums. Tas, ko es jutu jau ilgāku laiku, tikai meklēju nepareizā vietā. Es uz viņu skatījos katru rītu un vakaru, mēs sasmaidījāmies ik reiz, kad ieskatījos spogulī.
Tik daudz biju lasījusi par sajūtām, kādas ir cilvēkiem, kuriem konstatēts vēzis. Kā pārmainās pasaule, sajūtas, prioritātes. Šobrīd varu pateikt tikai vienu. To sajūtu, ko izdzīvo pieņemšanas brīdī, nevar ar vārdiem nodot apkārtējiem. Tā ir nāves tuvā klātbūtne apziņā. Tā ir savas dzīves īslaicīguma sapratne. Sajūta, ka tev ir atlicis tikai tik cik ir, manā gadījumā daudz, jo laicīgi. Un uzreiz kristāliski skaidras ir tavas izvēles. Kas svarīgs, kas nesvarīgs. Un mana pirmā doma bija: vēl bērni nav pieauguši, jaunākajam tikai divpadsmit. Un no šī brīža visas izvēles iet tikai caur šo vienu prizmu. Man ir tikai šī viena dzīve šobrīd. Es gribu piedzīvot un izdzīvot visu, kas paredzēts. Esmu gatava visintensīvakajam variantam. Jo es sapratu, ka dzīvei ir redzams gals. Viņš vēl ir tālu, varbūt līdz simtiņam tikšu ar mūsdienu medicīnas iespējām, bet es to galu ieraudzīju. Fizisko galu, ne jau garīgo. Un tagad katru reizi, kad man uznāk sevis žēlošana par to, cik man dzīvē grūti, es ļauju sev izvēlēties, mazliet paraudu, mazliet paflirtēju ar situāciju, bet nākošajā rītā jau esmu gatava jaunai pieredzei. Un es izvēlos ceļu, jo var izvēlēties arī aiziešanu. Tas ir reāli un tas ir iespējami.
Tā kā vēzis ir pārmainīta šūnu apziņa, tad nevar teikt, ka kaut kas manā ķermenī radās ne no kā. Manas izvēles, mana cenšanās būt tuvāk slimajiem, šo pārmaiņu, iespējams, radīja. Un ne tikai tas. Visa mana dzīve bija pārmainīta šūnu apziņa. Es pati to vēlējos piedzīvot un izprast. Un es to dabūju. Es uz visiem laikiem zināšu kā jūtas cilvēks, kuram ir vēzis, jo iekšējā dziļā vēlēšanās procesu izpētīt, arī projicējās manā ārējā pasaulē, manā ķermenī šajā pieredzē. Pārmainītas šūnu apziņas pieredze. Par to esmu priecīga un pateicīga. Arī par sajūtām. Jo dziļais izmisums un vientulība, kurā nav iespējas nevienam to izstāstīt, ir diezgan smagas un bezcerīgas sajūtas. Bet tas radīja manī kaut kādu milimetrīgu tuvošanos pieņemšanas stāvoklim. Arī sapratne caur ķermenisko izdzīvošanu, atver jaunu spektru patiesas līdzjūtības plūsmā. Šobrīd manī ir daudz vairāk miera, jo vēzis jau nav nekas traks. Tā ir tikai pietura nepārtrauktajā pieredzes stāstā. Un katram jau nevajag šajā pieturā apstāties, var mierīgi doties tālāk, to nepiedzīvojot.
Bet ar to jau viss nebeidzās.
Kādā reizē, pirms pāris mēnešiem, pērkot biļetes pasākumam internetā, izlasīju par labdarības koncertu, kas tiks rīkots Arēnā Rīga, ar mērķi savākt naudas līdzekļus smagi slimu bērnu ārstēšanai. Nospriedu, ka jāaiziet un "jānobalso ar savu maciņu", ja reiz šis pasākums ir manā redzes laukā izpeldējis. Nekad neesmu šādos pasākumos piedalījusies. Man viss bija jauns un interesants. Sākot ar to, ka formāts ļoti brīvs, mūziķu daudz un apmeklētāju arī bija daudz. Divas reizes pirms pasākuma man bija tāda kā vilcināšanās, domāju: vesela diena jātērē, uz Rīgu jābrauc, negribas... Domāju, vai tad latviešu mūziku neesmu dzirdējusi. Tad sevi motivēju ar atrunu, ka vismaz zināšu, kādas grupas tagad ir Latvijā aktuālas, un tiešām bija ļoti daudz tādu, kuras dzirdēju un redzēju pirmo reizi. Pēcāk, lai vismaz kāda jēga braucienam uz Rīgu, sarunāju satikties ar draudzeni, kuru nebiju sen redzējusi. Vēlāk tieši tikšanās bija motivators tomēr uz Rīgu aizbraukt un, ja jau tik tālu tikts, tad uz koncertu arī jāaiziet.
Sēdēju, klausījos, tāpat kā parastā rokkoncertā apkārt staigāja cilvēki ar alus glāzēm rokās, it kā nekas neliecināja par šī koncerta atšķirīgumu. Bet enerģijas ieplūst pakāpeniski. Sākumā jau paša enerģētiskais lauks kādu mazumiņu spēj pārstrādāt, mēģini it kā nedaudz distancēties, bet tas sāpju, izmisuma un cerību sablīvētais spiediens ir tik masīvs, ka, protams, visa aizsardzība un vēlēšanās tikai paskatīties no malas vienkārši izšķīst. Tas ir kā mēģināt ar parastu durvju atslēgu noturēt cunami, kas brāžas pāri pilsētai.
Es biju tajā iekšā, tikai kaut kad pēc krietna laika sapratu, ka koncerta tiešraide tiek translēta televīzijā, jo projekts jau aptver visu latvijas skatītāju auditoriju, citādi tik lielus naudas līdzekļus nav iespējams savākt.
Katrs mūziķis pirms uzstāšanās bija aicināts teikt kādus līdzjūtības vārdus un visi arī tiešām centās. Varēja just, kam tie nāca no sirds, kam no prāta, kurš pats savā ģimenē un dzīvē piedzīvojis neārstējamu slimību pieredzes. Ļoti, ļoti emocionāli sakāpināti. Tam visam pa vidu vēl arī aktieri uz atsevišķas skatuves lasīja pirmsnāves vēstules un tuvinieku pēcnāves stāstus. Viss ļoti patiesi, dzīvi un īsti. Gan jau vēl kāds ir redzējis šos koncertus un droši vien arī ziedojis.
Pat īsti nesapratu, kas tas bija par pārdzīvojumu tieši man, bet es to apkārt esošo elektrizēto sāpju enerģiju sajutu kā savu visā ķermenī. Es to ielaidu sevī, es nesapratu kas notiek. Tikai pēc divām stundām, izejot no Arēnas, es sajutu, cik milzīgs smagums ir manī iemājojis. Un es noklausījos, varbūt, tikai pusi no koncerta. Trīs kilometrus gāju līdz mašīnai ar kājām pa Rīgas mikrorajonu ielām un raudāju skaļā balsī. Un tajā iešanas procesā ļoti daudz putu no virspuses arī aizskalojās. Man visas uzasinātās emociju stīgas sāpēja no pārpūles un es zināju, ka to smagumu nespēju pacelt.
Nākošajā dienā, pēc koncerta, sākās, man neizprotama notikumu ķēde, kuru šobrīd jau varu aprakstīt diezgan mierīgi. Vēlāk ironizēju pati sev, laikam egregors mani ieraudzīja.
Vienam no maniem bērniem apmēram pirms trīs gadiem sākās nesaprotamas veselības problēmas gremošanas sistēmā. Vedu pie ārstiem, skatījās ar aparātiem, veica analīzes, bet ārstējošais speciālists divus gadus turēja mūs gaidīšanas režīmā. Vienīgais ieteikums bija: "vērojiet vēdera izeju, ja kas mainās, nāciet uz vizīti vai pie ģimenes ārsta".
Apmēram nedēļu vai divas pirms šī notikuma bērnu ķirurgs izteica aizdomas par nopietnu saslimšanu, kas varētu būt ģenētiska un ieteica griezties pie ģimenes ārsta, lai izmantotu paātrināto rindu. Jāteic, ka pirmo reizi dzirdēju par šādu iespēju. Līdz šim biju saskārusies ar to parasto un maksas rindu. Bet, kā izrādās gremošanas problēmas bērniem Latvijā ir ļoti izplatītas un pieraksts pie ārsta jebkurā rindā ir jāgaida 5-6 mēneši. Man nebija pieredzes ar nopietnām slimībām.
Nesaprotamā kārtā jau nākošās dienas rītā bijām Bērnu slimnīcā pie gastroenterologa, kas pēc visu simptomu apraksta bija gatavs bērnu tūlīt likt slimnīcā, veikt pilnu veselības izmeklējumu kompleksu, rakstīt atbrīvojumu no eksāmeniem un veselu rindu citu darbību, kas izriet no jau nosauktajām. Es biju vieglas formas šokā. Kāpēc 3 gadus neviens par mums neinteresējās un nu tik radikālas lietas. Man, vecākam, 3 minūtēs bija jāizlemj, kas svarīgāk veselība vai izglītība. Sistēma pret sistēmu, jo izmeklējumu laiki sakrita ar pamatskolas eksāmenu grafiku. Manis pašas uzstādījums: "veselība vienmēr pirmā vietā, pēc tam viss cits" bija izvilkts un nolikts acu priekšā. Ir tik viegli to ieteikt otram, bet cik grūti, kad tas jāizdara pašam. Es domāju, sešpadsmit gadi, vēl daudz ko dzīvē var paspēt un apgūt. Un piekritu veselības pārbaudēm.
Pēcāk, tai pašā dienā, nācās saskarties ar izglītības sistēmas mehānismiem, jo mācību pārzine mani "apgaismoja", ka, lai nedēļu pirms eksāmeniem, no tiem saņemtu atbrīvojumu, ir vajadzīga Izglītības ministrijas speciāla atļauja, un nav zināms vai tādu dos. (Eksāmeni sistēmā ir ļoooooti svarīgi). Vēl apgrūtinošs un neskaidrs bija jautājums, vai bez gala eksāmenu kārtošanas varēs pretendēt uz iestāšanos konkrētā mācību iestādē, kurā jau konkurss izturēts. Tie ir smagi jautājumi un atbildīgi lēmumi, kas manā sakāpināto emociju burbulī vienkārši cēla nost jumtu.
Līdz vakaram man bija visi vajadzīgie iesniegumi un atļaujas, bet es sev teicu: Es ar šo visu pārgulēšu, un rīt nāks atbilde. Rīt es varu iedarbināt šo mehānismu un palaist no kalna. Un domāju, jāiet izvēdināt galvu, pabūt kādu mirkli dabā. Pēc trīs stundu staigāšanas, nākot mājās, jau bija gatavs risinājums.
Ģimenē izlēmām, ka, ja bērns izdzīvoja divus gadus, tad izdzīvos arī vēl vienu mēnesi. Nezinu, vai tas bija pareizs lēmums, bet es sevī apņēmos, ka turēšu viņu enerģētiski visu šo laiku. Ar svešu cilvēku, iespējams, to nevar izdarīt, bet savu bērnu māte var turēt piepaceltu pietiekoši ilgi. Izdzīvoju slimnīcas stāstu un iemācījos koncentrēt enerģiju, būt 24/7 aizsardzības pozīcijā. Enerģētiskie kokoni, darbību modelēšana, lauku tīrīšanas, psiholoģiskās metodes... pēkšņi es to visu varēju automātiski, nedomājot. Tālākais jau bija tehnisks jautājums. Viss it kā gāja savu ieplānoto ceļu. Bērns izcili nokārtoja eksāmenus, iekļuva skolā, kurā ļoti vēlējās iekļūt, ārsti un slimnīcas personāls strādāja perfekti. Abas sistēmas arī bija pabarotas.
Tagad, kad saslimšanas diagnoze ir medicīniski apstiprināta, es tikai varu nožēlot tos divus gadus, kad man paršādu slimību nebija ne jausmas, un cik daudz mēs varējām uzlabojumu panākt, ievērojot vienkāršas diētas, nelietojot uzturā produktus, kas izraisa saasinājumu. Bet varbūt tas bija nepieciešams Dvēseles pieredzes ceļš, lai konkrētā ķermenī uzskatāmi parādītu mūsu sabiedrības ēšanas un pārtikas ražošanas nenormālību.
Uzzinot par ārstēšanās finansiālo pusi, man galvā kā kaleidoskopa stikliņi kopējā mozaīkā krita visi tie gadījumi, kad es lasīju vai atrados blakus situācijām kur tiek vākti ziedojumi zālēm, slimnīcām, operācijām utt.. Jo nu arī mēs bijām šo ļoti dārgo zāļu potenciālo lietotāju sarakstā.
Mani mierinājuma vārdi pusaudzim, kuram ir iedzimts talants gatavot ēdienu, bet kurš grib kļūt par kvantu fiziķi, bija: "varbūt tieši tu spēsi atrast slimības cēloņus un varēsi izārstēt slimību sevī, lai pēc tam to varētu arī citi, bet ēst gatavošanas talants, varbūt, tev ir tāpēc, lai sevi pabarotu..."
Un iespējams, tas viss nekādā veidā nav saistīts. Prātam jau ļoti gribas veidot notikumu virknējumus. Bet regulāri, ejot garīgajās praksēs, esmu sapratusi, ka mums, cilvēciņiem, it kā acīm redzamas un ķermeniski sajūtamas situācijas, var būt pilnīgi nesaistītas. Vienkārši katrs notikums bija nobriedis atsevišķi. Kā stāstā par vārnu un kokosriekstu. Vārna nosēžas uz zara un tieši tajā mirklī no zara atraujas pilnīgi nogatavojies kokosrieksts. Prātam liekas, ka šie notikumi ir saistīti, jo viņš grib ieraudzīt sasaisti. Prāts grib domu virknējumus, jo tāda viņa daba.
Aprakstot, pašai liekas neticami, kā sešus milzīgas emocionālas spriedzes mēnešus var iespiest pāris rindiņās. Bet atbilde, kas mani beidzot nomierināja, nāca pavisam no citas puses.
Mana māsa, nevarēdama sagaidīt, garo klubiņa dalībnieku izveidoto rindu pie sava čenelera, izdomāja, ka ir taču pasaulē arī citi, kas var darīt līdzīgi. Sels Reičels nāca kā atbilde maniem jautājumiem par ģenētisko saslimšanu.
Man nav angļu valodas tāpēc orientējos uz krieviski runājošo zonu, bet citiem taču ir angļu valoda un var skatīties citā virzienā. Atviegloti uzelpoju un pieteicu konsultāciju. Informācijas un enerģiju daudz. Galvenā ziņa bija par slimības rašanos, kurai nav garīgas izcelsmes. Izraisītājs ir vīruss, tik mazs, ka zinātnieki vēl to nav atklājuši, šis vīruss iedarbina infekciju ķēdi, ar kuru imūnsistēma aktīvi cīnās. Līdz ar to rodas medicīniskā versija, kas izskatās ka imunitāte vēršas pret ķermeni, jo nav redzzams tas mazais vīruss, pret ko imunitāte cīnās. Nezinu vai tas ir tikai šis konkrētais gadījums, vai arī to var attiecināt uz citām slimībām, kuras tiek ieliktas kategorijā "autoimūnās" saslimšanas. Man sevī ir viegli tam noticēt, jo vēl pirms nedaudz gadiem zinātniekiem nekas nebija zināms par neitrīno daļiņām. Tāpat informācija par to, ka organisms ir par 95% pats uzveicis šo vīrusu, ir daudzsološa. Būs izveseļošanās.
Informācija ir personīga un sensitīva, bet pats fakts par ierosinātāju, vīrusu, man liek domāt, ka ar mūsu ķermeņiem nav tik slikti kā domājam. Katrā ziņā, vienmēr vajag meklēt dažādas iespējas uzzinat kaut ko vairāk par konkrētu saslimšanu, diagnozi utt.. Ne vienmēr ir tā kā domājam, arī ārsti ir tikai cilvēki, kas seko zinātniski pierādītām teorijām. Protams, es nevaru iet un tagad to visu stāstīt mediķim, bet manī pašā ir stabila ticība priecīgām beigām. Un zināšanas, iespējams, man palīdzēs pieņemt efektīvākus lēmumus saistībā ar ārstēšanos, būt drosmīgai un uzstājīgākai dažādās situācijās.
Manam, uz zinātni orientētajam pusaudzim, kas brīvi orientējas formulu pasaulē, ir ko padomāt. Viņš uzskata, ka notikušais ir feiks, ka situācija ir iepriekš izstāstīta. Mans vienīgais arguments ir angļu valodas nezināšana. Dažreiz valodas nezināšana ir pat noderīga.
Bet otrā rītā pēc konsultācijas viņš atkal bija pie plīts ar jaunu kulinārijas eksperimentu. Viņš teica, tas nekas, ka es nevaru to ēst. Es tikai pagaršošu, jūs varēsiet apēst. Sastingums, kurš iestājās pirms četriem mēnešiem, ir izkusis. Dzīvības plūsma atjaunojusies.
Paralēli fiziskajiem notikumiem manī visu laiku notika arī iekšējie procesi. Iesaistoties enerģētiskajos kursos, likās, ka manas jušanas spējas aug, tāpat arī uztvere un sensorika mainījās. Turklāt tiek apgalvots, ka čenelinga spējas ir katram. Vēl gadu atpakaļ es biju pilnīgi pārliecināta, ka šādiem cilvēkiem ir Dieva dots talants. Nu uzzināju, ka tās ir vienkārši tehniskas lietas. Ir čeneleri- informatīvie kanāli, ir enerģetisko plūsmu "vadītāji", ir arī čeneleri, kuri specializējas kanālu atvēršanā. Kā Alises brīnumzemē. Stāsts, kurā viss ir iespējams.
Saņēmos drosmi un uzrakstīju vienam. Domāju, kas gan slikts var notikt. Ļoti baidījos no atteikuma, iekšēji ticēju un neticēju. Zināju, ka esmu jūtīgāka par apkārt esošajiem un mazliet citādāk uztveru realitāti, un pēc sarunas sākuma jau bija skaidrs, ka viss būs labi.
Ir, protams, satraukums, jo viss jauns, nekad nebijis. Bet ikvienam, ikkatram novēlu mēģināt, testēt, atrast sev tuvas enerģijas. Izaugsme un potenciāls, kas atveras, iedod milzīgu potenciālo enerģiju attīstībai un realitātes veidošanai.
Tam, ko uzzināju nebiju gatava. Kontaktam ar savu civilizāciju arī nebiju sagatavojusies. Tam patiesībā nevar sagatavoties. Informācija, kas tiek ielikta, atvērta, darīta zināma... visu enerģiju spektrā, gan aptveramajā gan neapzinātajā, nes ļoti lielas izmaiņas fiziskajā pasaulē. Jo prāts jau ir fiziskā pasaule, jeb pareizāk būtu teikt, ka fiziskā pasaule ir prāta radīta, iespēju matrica. Un, kad process ir sācies(jo pati vēlējos), to vairs nevar apturēt. Vienā mirklī "nobrūk" aizspriedumu, pārliecību, dogmu, jūtu konstrukcijas, kuras esi uzskatījis par savu drošo eksistences pamatu, esi apjucis, un reizē priecīgs. It kā no jauna piedzimis, bet vēl tajās pašās kurpēs. Staigā kā apdullis no viegluma un prieka sajūtas, kas rodas pēc tam, kad šoks ir izdarījis savu. Un tev liekas, ka viss būs kā agrāk un vēl labāk.
Bet pārmaiņas nes arī zināmu amnēzijas stāvokli. Apkārtējie grib redzēt tevi veco, ar sajūtām, ar enerģijām ar lēmumiem, bet es to vairs nevaru, jo es vairs neatceros kāda es biju. Tas ir stāsts par tauriņu un kāpuru. Lai kā vēlies, par kāpuru nevar kļūt. Nav ceļa atpakaļ. Un satiekot mīļus, tuvus cilvēkus, ir sajūta, ka caurspīdīga siena mūs šķir. Es tik ļoti gribētu atkal sajust to kopības sajūtu, kas mani balstīja daudzus gadus. Gribu apskaujoties sajust kā pukst cilvēka sirds emociju saviļņojumā. Bet tas nav iespējams. Tas bija vakar. Es to saviļņojuma sajūtas atblāzmu jūtu kā izsijātu sevī. Sajūtu, bet pēc rezonanses principa vairs nespēju līdzīgi rezonēt atpakaļ. Enerģija it kā iziet man cauri. Es varu tikai noskanēt kā ar lāzeru gaismas enerģijas potenciāla klātbūtni un saprast, pieņemt lēmumu iejaukties vai nē. Es varu just, bet ne iejusties. Caur šo pieredzi es sapratu arī to, ka emocijas un jūtas ir programmas, saviļņojums, mīļums, tuvība. Tās visas ir prāta veidotas konstrukcijas, tikai mums, ik vienam, ļoti patīkamas. Ir parādījies zināms caurspīdīgums. Un tas nav ne labi, ne slikti. Tas ir citādāk nekā bija agrāk.
Ir zudušas mīļas pieķeršanās, bet ir pastāvīga enerģiju klātbūtne kas atgādina par vietu Visumā, no kuras esmu atnākusi. Ikdienas mazās laimītes izslīd caur pirkstiem kā siltas vēja plūsmas. Nekas nav paturams, bet viss ir iegūstams. Nav draudzību, bet ir impulss, kas liek meklēt atpakaļceļu savā sirdī.
Jāsaka, ka no transformācijām arī nogurst, no pārslodzes nogurst, no nepareiziem lēmumiem arī nogurst. Pavasarī ceriņu pirtiņā savai pirtniecei žēlojos, ka esmu nogurusi, ka gribu mieru, mieru, mieru... Vienmēr vajag padomāt kad kaut ko vēlas. Tiešām biju sevi fiziski un garīgi izsmēlusi. Mans izmisuma sauciens bija sadzirdēts. Atslābuma brīdī arī dabūju mieru, tikai nebiju iedomājusies, ka būs arī fiziskais miers. Pārvietoties tikai lēnām, tikai maziem solīšiem. Arī tas ir jāsajūt. Kā tas ir, kad fiziski tiešām nevar. Un to jau es zinu, ja nevar apstādināt ar parastām sāpēm, tad dabū tādas, kuras nav iespējams ignorēt.
Pēc transformāciju pārbagāta gada šobrīd mans secinājums ir: bija grūti, bet tas ir tā vērts. Tās druskas, ko piedāvā informatīvie čeneleri, nav salīdzināmas ar enerģētisko atbalstu, kādu sniedz civilizācijas. Izaugsme ir milzīga, sapratne paliekoša un miers uz Zemes un sirdī. Paļaušanās un sevi, savas intuīcijas balss iepazīšana, ik viena radīšanas mirkļa brīvas apziņas apjausma. Tā visa nebūtu manā dzīvē, ja nespertu soli tukšumā. Savā galvā es redzu pāreju, bez tilta, virs bezdibeņa. Esmu tur, un man ir viegli. Esmu droša. Tas ir iespējams, arī fiziskajā ķermenī, ja vien uzticies. Pilnībā notici un paļaujies. Tavs augstākais Es viegli pārnes mazo fizisko avatāriņu uz jebkuru vietu Visumā, ja vien tu to patiesi vēlies.
Esmu par kripatu laimīgāka.
Uz tikšanos manos nākošajos PROJEKTOS.
Mīlestībā,
Inese