Kas es esmu?
4.Nodarbība.
Pirmsskolas periods (3-6 gadi)
Šajā vecumā parādās agrīnā dualitāte. Bērns saprot, ka viņš nav visa pasaule. Parādās spēja aptvert, ka esmu es un pasaule man apkārt. Un līdz ar šo izpratni, ka viss nav tikai es, arī ieraugām sadalījumu dzimumos. Ka esam divejādi. Esmu kā tētis vai mamma. Esmu sieviete vai vīrietis. Agrīnā seksualitāte, kas šobrīd ir tikai interese par fizioloģisko dalījumu. Īstā kaislība atvērsies pusaudža vecumā.
Līdz ar sevis apzināšanos lielajā veselumā parādās arī mērķis. Kā veids lai sasniegtu to, ko gribam. Un attīstās spējas iztēloties un sajust iztēloto. Savukārt no autonomijas un sevis sajušanas izaug dabiska vēlme just sevi brīvu un neatkarīgu. To arī trenējam un nostiprinām.
Sākas kāpēcīšu periods. Pasaules procesu, savas apkārtnes izzināšana. Jo viss ir pilnīgi jauns. Jautājumu ir vairāk kā atbilžu, ko pieaugušie spēj sniegt. Parasti atduramies pret steigu, pieaugušo negribēšašnu vai nevarēšanu izskaidrot kas un kā notiek, ir vai funkcionē. Pieaugušo laika trūkums un sava veida augstprātība ir tās īpašības, kas šai laikā tik ļoti ievaino zinātkārās bērnu dvēseles.
Parasti šis arī ir pēdējais brīdis, kad saskaramies ar bērnudārzu vai kādu citu izglītības iestādi. Un jau mājās iesētā neticība savai zinātkārei tiek vēl padziļināta ar iemācīto vainas un kauna sajūtu. Atduroties uz pieaugušo nevēlēšanos atbildēt, pamazām zinātkāre noplok. Jo vēlēties zināt un izzināt izrādās nepareizi un bīstami. Par to var izpelnīties nosodījumu no pieaugušo puses. Un tā kā pieaugušie šajā vecumā joprojām dabīgi tiek idealizēti, tad veidojas greizie priekšstati, ka izzināt nav droši, mēģināt jauno arī nav droši, mērķi nav droši. Mani mērķi nav droši. Drošāk ir klausīt pieaugušos, darīt to, ko liek.
Kad pieaugušie netiek galā ar savām sajūtām, bet citiem (un kur nu vēl bērniem) negrib to atzīt, bērni saņem nepareizus atbildes impulsus savām sajūtām. Bērni jūt kā ir, bet pieaugušie noliedz viņa sajūtu (tās ir muļķības!), un veidojas it kā ārēja vainas sajūta par to, ko viņš drīkst un ko nedrīkst just. Kas ir pareiza sajūta un kas ir greiza. Un viņš sāk uzņemties atbildību par to, ko nav darījis. Jo vairs nenotic savai pirmajai sajūtai. Sāk noliegt sevi. Un vainot sevi notikumos, ar kuriem viņam nav nekāda sakara. Jo bērns tic pieaugušajam tieši, viņam vēl nav spējas abstrakti domāt.
Šajā vecumā bērns sāk aktīvi iesaistīties lomu spēlēs. Viņš ne tikai rotaļājoties attēlo apkārtējo vidi, bet arī kopē ģimenes lomu sadalījumu un mēģina tajā atrast savējo. Nozīmīga loma ir arī vecākajiem brāļiem un māsām. Tos bērns šajā vecumā uztver līdzīgi kā pieaugušos.
Bērns iztēlojas, tic pasaku varoņiem, iztēlojas sevi viņu vietā un sevī audzē pārliecību, ka viss ir sasniedzams, ja ir mērkis. Viņš sajūt, ka ir tēlu pasaule, kurā var uzvarēt un zaudēt. Un viņš mācās caur spēlēm apgūt spēju sajust labos un ļaunos varoņus. To, ka pasaule ir duāla.
Tēvs bērnam rāda, kā būt vīrietim, māte rāda, kā būt sievietei. Šajā periodā dēlam jānošķiras no mātes, tāpēc vīrieša loma zēna dzīvē ir svarīgāka kā sievietes loma meitenes dzīvē. Jo meitenei nav jānošķiras. Viņa dabiski turpina jau esošo sava dzimuma turpinājumu . Tēvam ir ļoti svarīgi rādīt un runāt ar dēlu par emocijām. Tādējādi parādot, ka jūtas vīrieša pasaulē ir tik pat svarīgas cik sieviešu pasaulē. Ja ir iedzimts homoseksuālisms, tad šajā vecumā var novērot pirmos impulsus.
Ceturtās nodarbības "Kas es esmu?" video šeit
Kad jau esi uzrakstījis pāris vēstules savam iekšējam bērnam un sajutis, ka mazais atmiņu bērns ir gatavs uzticēties, var uzrakstīt vēstules saviem vecākiem. Var rakstīt abiem kopā vai katram atsevišķi.
Tāpat ir jāraksta ar kreiso (neaktīvo) roku. Un sajūtot iekšējā bērna vecumu, var uzrakstīt ko vēlējāties pateikt, bet tajā vecumā nevarējāt. Vai bija bailes vai noraidījums, nesapratne, nepieņemšana no viena vecāka vai no abiem. To visu šobrīd var izteikt un uzrakstīt. Atbrīvot sevi, ļaujot just gan sēras, gan asaras par nesaņemto, bet tik ļoti gaidīto mīlestības atbalstu.
Manu vēstuļu piemēru vari apskatīt šeit
Uz nodarbību sarakstu