Es varu, Es gribu!
3.Nodarbība.
Mazbērna periods dalās divos nozīmīgos posmos.
9-18 mēneši - izpētes stadija
18 mēneši - 3 gadi - nošķiršanās stadija
Šajā laikā attīstās veselīga autonomija pretstatā kaunam un šaubām.
Veidojas gribasspēks, kuru iepazīstam, veidojam, trenējam.
Atīsttās spēja sajust un darīt. Šajā periodā aktīvējas enerģija, kura ir galvenais virzitajēspks fiziskajā pasaulē. Tas kā šo formulu- es jūtu un daru, apgūsim, veidos mūsu dzīves reālo fizisko pieredzi sava potenciāla atvēršanā un sevis realizācijā.
Emocijas ir enerģija. Un enerģija tiecas būt izpausta. Un tā tiks izpausta ārēji vai iekšēji, to nevar apturēt. Ja emocijas nevar izpausties ārēji (jūtu-daru), tās tiek apspiestas (jūtu- ir bailes darīt) un sagūstītas iekšēji. Zemapziņa uzliek aizsardzības programmu (jūtas nav drošas) un emociju enerģija tiek izsviesta apkārtējā telpā greizi, citā vibrācijā (daru pretēji sev). Veidojas greizais spogulis (just nav droši - daru kā vajag). Pazūd autonomija un spēja uzticēties sev.
Šajā laikā notiek visintensīvākā smadzeņu augšana. Jeb neironu saišu pamata savienojumu veidošanās. Tie ir kā "smadzeņu koka" galvenie zari. Jo smadzeņu galvenais uzdevums ir izveidot visefektīvāko izdzīvošanas maņu "komplektu". Tā kā vēl nav loģiskās domāšanas, kura izveidosies vēlāk, pēc septiņu gadu vecuma sasniegšanas, pirmā un vissvarīgākā maņa ir just. Tieši maņu impulsi, kuri šķiro patīk -nepatīk, ir-nav, labs-slikts, derīgs-nederīgs, drošs-bīstams, izveido pamata struktūru, kas vislabāk nodrošina pamatvajadzības. Miegs, ēdiens, fiziskā un emocionālā drošība. Tikko kāda no pamatvajadzībām ir apdraudēta, uzreiz ieslēdzas emocijas, lai par to mums paziņotu.
Lai ko mēs būtu savos pirmajos dzīves gados pārdzīvojuši, mūsu smadzenēs par to ir nospiedums. Smadzenes neko neaizmirst, jo tas ir saistīts ar izdzīvošanu.
Šajā vecumā veidojas autonomija, spēja būt pašam. Vecāku redzeslokā, bet pašam darot, trenējot savu muskuļu sēpku un gribasspēku. Gribasspēka pamatā ir spēja darīt. Darīt, jo ir iekšēja vēlme, nevis ārēja disciplīna. Bērnam ir tieša uztvere, pilnīga pārliecība, ka vecāki ir ideāli. Ir tik daudz jāiemācās, nošķirt un saprast. Kad vajag kaut ko turēt un kad drīkst palaist vaļā, gan fiziski, gan emocionāli. Kontrolēt ķermeņa funkcijas un izdzīvot emocijas. Kas ir dusmas un kad viņas ir vajadzīgas savu robežu izveidošanai un kad jāierobežo, jo situāciju var atrisināt mierīgi. Un to iemācās darot kā vecāki. Spoguļojot. Kopējot. Pozitīvo un negatīvo.
Mums ir svarīgi atcerēties kā bija. Atļaut sev sajust aizmirsto, ka bija patiešām šausmīgi, jo mums tika atņemts pats galvenais - būt pašam. Būt unikālam un neatkārtojamam. Atzīt sev, ka tas, kas notika, bija patiesi traki. Un pieņemt to. Sākumā ir šoks pašiem par šo uzdrošināšanos. Bet tas ir sākums. Tad ir depresija, sāpāju un sēru izdzīvošana, noliegums, tirgošanās, sak, nu nebija jau tik traki. Bet dvēseles sāpes neviens neredz, tās mēs katrs izjūtam dziļā vienatnē, sevī.
Viss dziedināšanas darbs ir virzīts, lai smadzenes sajustu, ka var noticēt man un uzticēties sev. Ka ir droši atcerēties, jo tagad tu vari būt blakus savam mazajam ievainotajam iekšējam bērnam un sniegt viņam nepieciešamo atbalstu. Būt klāt tajā atmiņu mirklī, kad pieņemšana un mīlestība bija ļoti nepieciešama, bet realitātē netika saņemta. Tā ir mistiska pieredze. Un tu vari ar savu klātbūtni šajā brīdī it kā atslēgt vai noņemt aizsardzības bloku, kuru zemapziņa ir izveidojusi mazajam bērnam, lai viņu pasargātu no pārāk lielām fiziskām un emocionālām ciešanām. Ja izdodas, parasti atbrīvojas daudz prieka un laimes enerģijas. To ķermenī var just kā tirpas, drebuļus, asaras, aukstumu vai karstumu. Dažreiz ir sāpes vai spiediens kādā konkrētā vietā, orgānā. Izmaiņas ir reālas, šajā brīdī fiziski sajūtamas. Un tas ir ārējais apliecinājums iekšējam darbam. Tagad. Šajā brīdī.
Trešās nodarbības "Es gribu! Es varu!" video šeit
Uz nodarbību sarakstu