B20108_Grafika_Kompozicija1.3..jpg
Par grāmatu:

     Vāsišthas joga ir slavenā vēdāntas traktāta tulkojums ar īsiem paskaidrojumiem no sanskrita, ko angļu valodā tulkojis Svami Venkatesānanda.
     Svami šīs grāmatas pantus sakārtojis tā, lai tie kļūtu par ikdienas apceres malām jeb rožukroni visam gadam, sasaucoties ar divām citām iepriekš publicētajām viņa tulkotajām grāmatām Šrīmad Bhāgavatam jeb Dieva grāmatu un Bhagavadgītu jeb Dieva dziesmu.
    Vāsišthas joga jau vairākus gadsimtus ir bijusi garīgo meklētāju visvairāk iecienītā grāmata Indijā.
 Tās īpašā pievilcība slēpjas pilnībā racionālajā pieejā un pasniegšanas veidā - tā iepazīstina ar vēdāntu kā filozofiju, kas, tāpat kā Bhagavadgīta, met tiltu starp laicīgo un svēto, darbošanos un apceri cilvēka dzīvē.
  

     Sižetiskais vēstījums noris dialoga formā starp divām pilnību sasniegušām būtnēm - princi Rāmu un viedo Vāsišthu. Rāma jautā un lūdz viedajam Vāsištham izskaidrot esamības pamatjautājumus, kā izparast iluzoro prāta radīto realitāti. Kā atbrīvoties no ciešanām, būt klātesošam un kļūt apskaidrotam.   
     
    Sanskritā teksts sastāda ap 29 000 vārsmu. Svami Venkatesānandas apkopojums satur ap 6 000 vārsmu, kas ir 1/3 daļa no pamatteksta.    
   Vāsišthas joga ir pilnīgākais šī sakrālā teksta tulkojums latviešu valodā. (630 lpp., izdota 2020. gadā). Darbs ietver ne tikai precīzu un secīgu idejisko pārnesi, bet satur arī daudz jaunvārdus, kuri latviešu valodā līdz šim nav lietoti. Jaunu jēdzienu ieviešana un konteksta skaidrojums palīdz lasītājam precīzāk izprast mācības būtību. Vienkāršā, plūstošā valoda un gramatiski noslīpētā teikumu uzbūve ļauj sarežģīto, sakrālo tekstu uztvert ļoti viegli. Grāmata un pati mācība ir kā dzīva enerģijas straume, kas lēni, dabīgi un nemanāmi šķīdina iesīkstējušos prāta uzstādījumus par to, kā visam ir jābūt.

    Advaita vēdānta (galējās zināšanas vai galīgā patiesība) ir indiešu filozofiskā mācība par cilvēka gara identitātes saplūšanu ar Absolūto. Par nedualitāti. Viena no galvenajām mācības atziņām ir tāda, ka cilvēka gars un Absolūtais gars ir viens vesels. Viss, ko mēs redzam pasaulē - dažādās formas kā Absolūtā gara manifestāciju, tajā pašā laikā ir tikai mūsu dvēseles iespaidi vai projekcijas. Ārpus mūsu dvēseles nepastāv nekas. Tādejādi apkārt esošā pasaule ir nekas cits, kā vien mūsu pašu ilūzija, mūsu priekšstati un atspoguļojumi. Tikai mūsu nezināšana liek mums prātā atdalīt dvēseli no Absolūtā gara un domāt, ka tā eksistē atsevišķi un neatkarīgi. Kad šī nezināšana ir izprasta un atmesta, tad dvēsele tiek pilnībā atbrīvota no atkaliemiesošanās likuma, no samsāras rata.

   
   Vēdānta tās galējā izpratnē noved pie kosmiskā pašapzināšanās stāvokļa. Kā vēsturiski tā arī mūsdienīgā izpratnē, vēdānta tiek saprasta nevis kā atsevišķa materiālā prāta koncepcija, bet kā visaptverošs kosmisks garīgais stāvoklis.


    Svami Venkatesānanda, kas gadu desmitiem nenogurstoši strādāja, lai izplatītu jogas un vēdāntas dzīvinošo vēstījumu Austrumos un Rietumos, iztulkodams Vāsišthas jogu pēc divām citām nozīmīgām grāmatām, ir izdarījis lielu pakalpojumu daudziem jo daudziem garīgajiem meklētājiem. 
    Šī grāmata ir vislielākā palīdzība garīgai atmodai un tiešai galīgās patiesības pieredzes iegūšanai. Ja tas ir tas, kas jums vajadzīgs, - laipni lūgti iepazīties ar Vāsišthas jogu!

    Ilustrācijai daži teksta fragmenti:
        

    "RĀMA turpināja:
    "Lūdzu, paskaidro man - kas ir tas stāvoklis, kurā cilvēks ir brīvs no ciešanām? Kā gan kāds, kas ir iesaistīts pasaulīgās lietās - kā es -, var sasniegt augstāko miera un svētlaimes stāvokli? Kas ir šī attieksme, kura ļauj neietekmēties no dažādām darbībām un sajūtām? Lūdzu, paskaidro man, kā šajā pasaulē dzīvo tie, kas apskaidroti? Kā lai atbrīvo prātu no iekāres un liek tam ieraudzīt pasauli kā sevi pašu, tomēr arī ne vērtīgāku par zāles stiebru? Kura cilvēka dzīves gājums ir jāpēta, lai izprastu ceļu uz viedumu? Kā jādzīvo šajā pasaulē?
     Ak, svētais, iemāci man gudrību, kas ļautu manam citādi nemierīgajam prātam kļūt rāmam kā kalns. Tu esi apskaidrots - māci mani tā, lai es nekad vairs negrimtu skumjās.
      Ir acīmredzams, ka šī pasaule ir sāpju pilna un tajā ir tik daudz nāves. Kā bez sirds maldināšanas tā var kļūt par prieka avotu? Prāts ir acīmredzami pārpilns ar sārņiem - kā lai to attīra, ar kādu tīrāmo līdzekli, un kurš viedais to ir mācījis? Kā jādzīvo, lai nekļūtu par upuri mīlestības un naida dvīņu straumēm? Acīmredzot ir kāds noslēpums, kas ļauj neietekmēties no šīs pasaules bēdām un ciešanām, būt kā dzīvsudrabam, ko neiespaido pat iemešana ugunī. Kas tas ir par noslēpumu? Kas ir šis noslēpums, kurš pretojas prāta paradumam izplesties un veidot šo visumu?
     Kuri ir tie varoņi, kas atbrīvojušies no maldiem? Kuras metodes viņi izmantoja, lai sevi atbrīvotu?" (I:30,31)
 
     "VĀLMĪKI sacīja:
     "Visus galmā sapulcējušos ļoti iedvesmoja Rāmas dedzīgie, viedie vārdi, kas spēja izkliedēt prāta maldus. Viņi jutās tā, it kā paši būtu atbrīvoti no jebkurām šaubām un maldu radītiem pārpratumiem. Ar lielu baudu viņi tvēra Rāmas vārdus, gluži kā malkodami nektāru. Klausīdamies Rāmas teiktajā, viņi pamira, itin kā būtu uzzīmēti, nevis dzīvi cilvēki, - tik vērīgi viņi klausījās.
     Kurš klausījās Rāmas vārdos? Viedie, kā Vāsištha un Višvāmitra, padomnieki, karaliskās ģimenes locekļi, arī karalis Dašaratha, pilsoņi, svētie, kalpotāji, putni būros, mājdzīvnieki, karaliskā staļļa zirgi un debesu būtnes, arī pilnību sasnieguši viedie un debesu valstības muzikanti. Bez šaubām, pat debesu valstības karalis un elles valdnieki klausījās Rāmu.[...]
     Sanākušie VIEDIE teica:
     "Neapšaubāmi, atbildes, ko svētie sniegs uz Rāmas pārdomātajiem un gudrajiem jautājumiem, ir tā vērtas, lai tās dzirdētu visas dzīvās būtnes. Ak, viedie, nāciet, sapulcēsimies karaļa Dašarathas galmā, lai noklausītos galvenā viedā Vāsišthas atbildi!"(I:32,33)

 
    "Pat bērna piebilde jāņem vērā, ja tā ir saprātīga, bet pat paša pasaules Radītāja Brahmas piebilde jāatmet kā tukši salmi, ja tajā nav saprātīguma."(II:18)
        
    
Šajā tekstā bieži atkārtojas līdzība par to, kā vārna apsēžas uz kokospalmas zara un tieši tobrīd nokrīt nogatavojies kokosrieksts. Šie divi savstarpēji nesaistītie notikumi šķiet saistīti laikā un telpā, lai gan starp tiem nav nekādas cēloņsakarības.
 
     Tāda ir dzīve, tāda ir "radīšana", bet prāts iekrīt paša izliktajā loģisko "kāpēc" slazdā, izgudro "kāpēc" un "tāpēc ka", lai apmierinātu pats sevi, ērti ignorējot neērtos jautājumus, kas tik un tā vajā gudru prātu.
     Vāsištha pieprasa tiešu prāta un tā kustību, priekšstatu, secinājumu, iespējamo cēloņu un sagaidāmo seku - un pat novērojamā un paša vērojuma - novērošanu, kā arī to nedalāmās vienotības - bezgalīgās apziņas - izpratni.​
     "Šīs mācības skaistums ir tāds, ka skolnieks netiek pamests bezcerībā: ja kaut kas uzreiz nav skaidrs, tas top skaidrs turpmākā šo rakstu apguvē. Šī mācība kliedē maldus un ļauj tev aptvert, ka pati parastā dzīve ir galējais stāvoklis." (VI.2:175)

    "Tāpat kā bērna fantāzijas ir nereālas man, bet īstas bērnam, manā apziņā arī nav radītās pasaules. Tā ir kā veidoli, redzēšana un saprāts, ar ko tas viss tiek aptverts, ir tīra apziņa, pastāv tikai tā, nevis visums. Es nemanu ego izjūtu un pārējo, bet es apzinos tīrās apziņas jeb absolūtā miera pastāvēšanu. Zini, ka pat šie mani vārdi ir tīra apziņa un, ka šī saruna pastāv tevis paša apziņas telpā.
     To sauc par augstāko stāvokli, kurā nerodas vēlmes. No vēlmēm brīvs viedais šeit darbojas tā, it kā viņš būtu iztēsts no koka. Viņš sajūt tīru tukšumu gan iekšēji, gan ārēji, viņam pasaule ir kā tukši salmi. Tas, kuru nevaldzina šī pasaule un kura sirdi priecē vienīgi kosmiskā apziņa, ir mierā un pārvarējis šo samsāras okeānu. Uzveicis vēlmes un atraisījies no slēptām tieksmēm vai prāta nosacījumiem, runā to, kas jārunā, pieskaries tam, kam jāpieskaras, izgaršo dažādas garšas, skati dažādus skatus un saosti dažādas smaržas.
     Tikai tā - saprotot sajūtu objektu nebūtiskumu - var atbrīvoties no vēlmju sērgas. Vēlmes rašanās ir ciešanas, un vēlmes izbeigšanās ir lielākais prieks."(VI.2:36)

   "Pašizpratne netiek iegūta ar skaidrojumiem un aprakstiem, ne arī no citu pamācībām. Viss vienmēr tiek iepazīts tikai tiešā pieredzē.[...]

    Viedais, kam ir pašizpratne, iegūst drosmi un noturību un mirdz pats savā spožumā. Viņš ir apskaidrots un viņa iekšējā gaisma spilgti mirdz. Viņš redz augstāko es kā itin visa augstāko es, visuresošu, visa dievu un bez veidola, tomēr strāvojošu ikvienā formā."(V:73)

       "Tas, kuram nav ne prieka, ne bēdu, kurš ir mierā un iekšēji nesatraukts, ir apskaidrots. Viņš pat bēdas spēj pārvērst priekā. Kad ir nesatricināma patiesības izpratne, telpa paliek telpā, miers - mierā, svētlaime - svētlaimē, tukšums  - tukšumā un pasaule  - Brahmanā. Maldīgā ego izjūta pazūd."(VI.2:37)

     Šī mācība ir revolucionāra. Aizspriedumainais prāts nav gatavs uzreiz to saprast. Tāpēc lasīšanas ātrums un teksta uztvere katram būs individuāla. Kādam - viena rindkopa dienā, kādam vairākas nodaļas uzreiz. Pēc lasīšanas meditējiet, lai vēsts nogulstas.
     Domāju, ka Vāsišthas joga ir vērtība un ieguldījums katra cilvēka garīgajā izglītībā. Grāmata, kuru var studēt gadiem, jo ikviens vārds vai teksta fragments atklājas daudzos līmeņos un šķautnēs, atbilstoši katra cilvēka tā brīža emocionālajam, intelektuālajam un garīgajam stāvoklim.

    Aicinu man pievienoties skaistajā sevis izpētes ceļā kopā ar Vāsišthas jogu

    Grāmatu var iegādāt šeit : www.svami.lv


    Mīlestībā, 
    Inese