ziedonis, epifānijas, dzeja, domas..

📚📚📚

📙Jau vismaz nedēļu kavējos Imanta Ziedoņa vertikāles laukā.


📙Pārskatu grāmatplauktu, tik daudz man šo veco un jau

no grāmatiņu, šķirstu un noglāstu ar skatienu un pieskārienu. Gan dzejas rindas, gan pārdomas. Un atceros, atceros…


📙Nāk atmiņas, it kā no debesīm skan viņa balss un iedzīvinās un uzskaņojas sirds stīgas. Sirds kamertonis. Patiesības balss, daudzslāņainās un daudzo dimensiju vārdu vibrācijas piepilda telpu un tajā iemirdzas sudrabainās visuma pērles.

📙“Epifānijas”

Grāmata izdota 1971.gadā. Tas ir mans piedzimšanas gads. Es piedzimu reizē ar epifānijām. Tik jocīgi ir apzināties, sajust un turēt rokā grāmatu, kas ir vienā vecumā ar mani. Esam labi saglabājušās🥰


📙Lasu par rabarberu ielas vidū un dzīves nerimtīgo skrējienu, par karstumu, molekulām un starpatomu telpu, kura ir tik liela, ka visam tajā pietiek vietas. Vienkārši… tik vienkārši, ka vienkāršāk vairs pateikt nevar😀


📙Katru dienu izlasu vienu epifāniju. Un tad domāju. Ļauju viņai manī dzīvot. Nesteidzoties, neķerot jau nākošo un mēģinu un mācos palikt mazliet vieglā izsalkuma stāvoklī mūsdienu leiputrijas bezgalīgajā daudzveidībā. Varbūt izlasu vēlreiz, ja mazliet vairāk gribas pakavēties.


📙Neirobiologi ir izpētījuši, ka vidēji cilvēks spēj normāli izvēlēties vienu no sešām iespējām. Tas ir lielākais variāciju daudzums, ko smadzenes spēj vienlaicīgi “apstrādāt”. Ja cilvēkam tiek parādīts vairāk, iestājas apjukums, haoss un dezorientācija. Tā smadzenes uzbūvētas. Varbūt arī tāpēc šobrīd visapkārt ir tik daudz izplūdušu un neskaidru lietu un notikumu. Un jāiet atpakaļ vienkāršībā. Un ne jau tāpēc, lai sev ko atņemtu, bet lai iedziļinātos un patiesi sajustu, kas tieši man ir vissvarīgākais.

Kā vēlāk izrādās- visas pasaules īstās patiesības ir vienkāršas, nesarežģītas un katram saprotamas. Arī risinot vissarežģītākās matemātiskās formulas galu galā nonākam pie vienkāršas atbildes, jo to arī meklējam. Paši sev pierādām, ka viss sarežģītais ir vienkāršs. Kā saules mirdzums lietus sienā sadalās skaistā varavīksnes tiltā. Lietus salauž gaismu un sadala to atspulgos. Tik skaista tā salaušana, tik daudzkrā.


📙Un gribas tā arī noturēties savā vietā kā dadzim ieķeroties krekla vīlē. Lai nesalauž, neaiznes, neizjauc un pārmaiņu vēji nepurina pārāk stipri. Tā jau var arī visu gudrību no galvas izpurināt.

Gudrību būt pašam. Vienam. Veselam.


📙“tā tāda sevis raidīšana

ko nemanītājs nepamana

un sudrabotais acu skats

ne tā ir sekunde, ne gads

to nedziedās, to nedzejos

kad būs, tad būs, kad dos, tad dos”


Šis no “Taureņu uzbrukuma”, tās man ir pat divas, vecais un jaunais izdevums. Nevarēju atteikties no viena. Pieķeršanās🔗


📙Būt plūsmā un sudraba starā šobrīd un mūžīgi. Tā ir īstā dzīves māksla. Neko negaidīt un pateicībā saņemt visu. Atvērtās plaukstās, atvērtu sirdi.


📙Es tik ļoti jūtu un pateicos par katru mirkli, ko izdodas šādi piedzīvot.

Jo ikdiena, steiga, aizmiršanās… tas viss atkal un atkal ierauj karstajā sacensību skrējienā uz visa baudīšanu. Es gribētu, lai atteikšanās ir mans dabīgais stāvoklis. Lai viss ir viens un vesels. Un nesadalīts pirmreizinātājos. Kā mīlļā dieva klēpī, kā atpakaļ debesīs, kā savā sirdī un nedalītā pieņemšanā.


Viss dievā un viss manī.❤️

Prieks katrā dienā🤗


Inese:)