Visskaistākās ogas pasaulē


🍒“Visskaistākās ogas pasaulē… šūpojas nenoplūktas.”


🍒Klasika. Imants Ziedonis.

Patiesībā šīs rindas manī skan kā melodija, tie ir dziesmas vārdi. Tātad vairāk Imants Kalniņš. Divi Imanti. Un pa vidu ogas, skaistums, smeldze, cerības un brīvība, briedums, arī improvizācija, darīt, mēģināt.

🍒Skatoties uz jāņogu krūmu, kura zari pilni gataviem, košiem ogu ķekariem, manī ieskanējās dziesma. Sameklēju vārdus un atcerējos- patiesībā stāsts bija par pīlādžiem. Un uz mēles garšas kārpiņām uzreiz atdzīvojās rūgtums. Atmiņas.


🍒Man negaršo ne jāņogas, ne pīlādži, tieši savas izteiktās intensitātes dēļ. Rūgts un skābs. Nav “garlaicīgi” salds. Jo ogas jau gribas ēst saujām, pilnu muti, tā, ka sula notek gar zodu. Kā bērnībā.


🍒Un tā ar visu šai dzīvē. Gribas ņemt un tvert, veseliem klēpjiem jo patīk, jo gribam, jo alkstam. Un neapstāties kamēr no pārpilnības nogurst prāts.


🍒Jāņogu želeja manā bērnībā bija ļoooti (!)svarīga gardas lauku tortes sastāvdaļa. Krāsa, intensīvā garša (kas jau bija kļuvusi šķebinoši saldenskāba un daudz nevarēja ieēst), struktūra bija bieza, varēja griezt ar nazi, pildījums neiztecēja laukā pa malām. Jàņogu želeja pufīgā biskvītu kārtojumā. Mana vecāmāte cepa varenas lauku tortes ar želejkonfekšu rozēm pa virsu. Visiem tās garšoja. Arī man. Īpaši tie biskvīta malu atgriezumi, brūni un kraukšķīgi. Un arī šodien es varu soli pa solim atcerēties visu tortes radīšanas procesu. Kā spēcīgs bērnības nospiedums, tas ir dzīvs manās atmiņās. No olām, kuras tika krātas nedēļām ilgi pieliekamajā, līdz gatavai lepnai madāmai, kura ceļoja īpaši pītā tortes grozā uz kārtējo svinību galdu.


🍒Man liekas, ka visos lauku dārzos ir jāņogu krūmi, upeņu krūmi un daudzi citi krūmi. Nezinu vai daudzi vēl vāra ogu želejas, tagad visu saldē, jo tā var bez cukura. Tehnoloģiju iespējas un zinātnes progress pārveido ēšanas ieradumus un produktu glabāšanu. Gandrīz jau vairs nekas nav jāglabā, jo visu var nopirkt svaigu, pāris dienās atvest no otras pasaules malas. Tik liela dažādība, tik plašas iespējas, ka šodienas galvenā ir spēja izvēlēties. Vēl simts gadus stpakaļ- tas bija jautājums par uzglabāšanu, konservēšanu un pašiem savas ražas izaudzēšanu.


🍒Pilsētas un monokultūras maina visu. Cilvēki pilsētās dzīvo tik blīvi kā kviešu stiebri labības laukā. Visi vienādi, labi pabaroti, aprūpēti, samēsloti un ķīmiski aizsargāti. Kviešu lauks stiepjas tālu aiz horizonta un lielpilsēta arī ir bezgalīgi plaša, tālu līdz horizontam mājas stāv blakus viena otrai. Mikrorajonā var nodzīvot visu dzīvi un pat nesailgoties nokļūt ārpusē, kur zvaigznes. Jo iekšā ir interesanti, paši sevi nodarbina, pa apli viss notiek. Ierēdņi piecos kabinetos viens otru pilnībā nodrošina ar darbu, vienkārši sūtot papīrus pa apli. Un zvaigznes redz filmās.


🍒Bet tāpat kā laši zivjaudzētavās un kvieši līdzenumos, arī cilvēki tik blīvi viens pie otra klāt, viņi nevar būt brīvi un nevar būt veseli. Jo daba un radīšana ir par dažādību. Jo dažādāki mēs esam, jo dzīvotspējīgāki. Jo vienādāki kļūstam, jo izteiktāk zaudējam dzīvības spēku. Mēs katrs esam radītājs, kā sniegpārsliņa atšķirīgs, kā koka lapa un smilšu grauds. Katrs savs, lai arī visi līdzīgi.


🍒Un mana vecmamma nesaprata mikseri, jo ar to nevarēja sajust cik olas labi sakultas, tāpat arī mēs nesapratīsim to, kas vēl radīsies. Tam nekad nevar būt gatavs. Tikai sajust var caur sevi. Palikt un uzticēties, arī ja tā sajūta vai vecā lieta, pavisam sen jau izgājusi no modes. Un tas iedod mieru. Kaut kas pazīstams, ko varu sajust.


🍒Es nezinu vai godži ogas ir skābākas par jāņogām, bet šodien mēs varam ēst abas un izvēlēties vēl daudz ko citu krāsaināku. Un atvērt sevī jauno līdzās senajam. Tā pakāpeniski vēstures lappuses aizmirst un atceras, lai atkal aizmirstu. Un tā pa apli viss.


🍒Ir mazliet tāda saldsērīga sajūta, kad skatos uz jāņogu krūmu, pilnu ar sulīgiem ķekariem. Ticu, ka ir daudz citu gardu lietu un mēs jau nezinām, ko ēda pirms cukura revolūcijas. Es tikai redzu, kā dabā viss notiek ritmos. Un krūmam ir vienalga ēd kāds tās ogas vai nē.

Nāk pavasaris, ir ziedi, pēc tam ķekari, tad rudenī viss nobirst, lai pēc ziemas miera atkal plaucētu lapas… un viss sāktos no gala.


🍒Ja mēs, cilvēki, spētu tā iet savu dabisko ceļu, kā krūms. Tā dzīvot. Viņš negrib būt nekas cits, viņš izdzīvo savu dabisko ciklu, cik labi vien spēj. Nesūrojas un nevaino likteni, ka nav nevienam nav vajadzīgs, jo redz ogas skābas, ievārījumus vairs nevāra. Viņš izplaucē ziedus, nobriedina sēklas… un tā gadu no gada.


🍒Varbūt mēs arī varam vairāk būt paši un mazāk skatīties apkārt. Izdarīt vislabāk katru vissīkāko lietu, nevainot citus neveiksmēs, bet katrs atrast savu ideālo vietu šai pasaulē, kur ļaut izplaukt saviem talantu ziediem, lai rudenī ir dāsni radoši augļi.


🍒Bet dabā visam sava vieta. Arī mēs esam daba un mums dabā sava vieta. Un dzejolis jau bija par pīlādžiem.

Sarkanos pīlādžus apēd putni. Ziemotāji, kad skaistās ogas gana sārtas ir greznojušās sniegā, tad putniem ir dzīres.


🍒Līdz atkal jauns gads, jauns sākums, jauns radīšanas cikls. Jauni ziedi un jaunas ogas. Un tā viss pa apli...


Inese:)