top of page

Marijai Magdalēnai sekojot


2023. gada 19. aprīlī

🌹Marijai Magdalēnai sekojot…

🌹Francija, dienvidi

Šeit ir dzīvi nostāsti par seniem notikumiem.

🌹Saintes-Marias-de-la-Mer

Vieta, kur, pēc došanās pāri jūrai, krastā izkāpa Marija Mgdalēna, viņas ceļabiedri un pavadoņi pirms aptuveni 2000 gadiem…

🌹Versiju ir daudz un katram gribas atrast savu, unikālo, atbilstošāko, patiesāko… bet notikumi, saglabājoties atmiņās un pārstāstos, mainās, izplūst, pārkrāsojas. Kas toreiz notika un kā notikumi risinājās, visdrīzāk neuzzināsim, jo arī realitātes un pieņemšana ir katram sava. Vieniem M.Magdalēna ir pagrimusi, necienīga sieviete, citam skolotāja mīļotā sieviete, dvēseles radiniece un garīgā liesma.

🌹Francijas dienvidu daļā Marijai Magdalēnai ir daudz sekotāju. Līdz pavisam nesenam laikam par šo, baznīcas nepopulāro, virzienu nezināju pilnīgi neko. Šeit ir svētvietas un baznīcas, jo viņa ir aktīvi nesusi mīlestības gaismu un vārdu savu sekotāju vidū. Viņa ir tieši tāda pati un pat vēl jaudīgāka mācekle un sekotāja kā viens vai otrs bībeles slavinātais apustulis.

Kas ir bijis par iemeslu sievišķās daļas noliegšanai un noslēpšanai ticības sludinātāju vidū, tik tiešām šodien vēl aizvien nav atbildēts. Kāpēc notika un vēl aizvien notiek cilvēka dabiskās izpausmes noliegšana. Mēs esam divi, un ir tikai dabiski savienoties pārī- vīrišķajam ar sievišķo. Es domāju par katolisko tradīciju un celibātu. Dabiskā noliegumu.(bet gan jau visam ir ļoti argumentēti un bībeles citātos smelti skaidrojumi). Tāpat es domāju par sievietes pazemināšanu arī citās kristīgajās un ne kristīgajās tradīcijās, par necieņu un nievājošo attieksmi cauri gadsimtiem. Par sievietes atstāšanu bez vārda, brīvības un savas gribas. Par palikšanu vienā pusē- spēka un agresijas pusē.

🌹Dzīvojot un uzaugot, vispirms, jau, pilnīgā ticības un dvēseliskuma atstumtībā, vēlāk iepzīstot kristīgo tradīciju luterānisma, un vēlāk pareizticības prizmā, Marijas Magdalēnas tēls manī ir bijis pilnīgi aizklāts un izdzēsts. Viņas nav. Un tāpat nav arī dabiskās seksualitātes un spējas brīvi mīlēt. Dot, atbrīvot un piepildīt.

🌹Pirmo reizi, lasot Magdalēnas manuskriptu, piedzīvoju nereālu iekšējās atkalatcerēšanās un īstenības sapratnes patiesības mirkli. Vienu īsu acumirkli man viss uz pasaules un aiz tās bija skaidrs. Kā balts zibens caurstrāvoja un pienagloja mani tagadnes mirklī. Sapratu, ka “īsākais ceļš uz apgaismību” ir spējā savienot iekšējos pretpolus. Tai brīdī vēl neko nezināju ne par praksēm, ne duālisma interpretācijām. Man tikai bija iekšējs redzējums sajūtās par enerģiju plūsmām, kuras vijas un savstarpēji mijas, pilnveidojoties un viena otru aktivizējot, sasniedz pilnību. Tad es nezināju, kas ir KA ķermeņi, kas ir savienošanās enerģētikā un kā vispār kaut ko tādu ir iespējams šeit uz zemes piedzīvot, realizēt..

🌹Pēc tam iemācījos sajust, atpazīt un saprast enerģiju plūsmas. Vēl aizvien man tas ir kā brīnums. Jo pirmais impulss katru reizi ir kā brīnums, kurš atkal un atkal pāršķeļ blīvos slāņus jaudīgā zibens baltā gaismā, tā ka viss kas iepriekš bijis, acumirklī kā kaleidoskopa stikliņos sakrīt jaunā, mirdzošā attēlā.

🌹Un tā arī šoreiz, atsaucoties mīļas dvēseles aicinājumam, devos satikt Marijas Magdalēnas enerģijas tai vietā, pasaulē, kur viņas ir dzīvas un cilvēku vidū pulsējošas. Uzpūst liesmu un būt klāt brīdī, kad pasaules gaismas tīkls kļūst par dažām zvaigznēm spožāks. Būt klātesošai kosmiskās plūsmas un blīvās matērijas savienošanās brīdī, tas ir kā piedzīvot jaunas galaktikas dzimšanu. Tik jaudīgi tas ir. Un tas notika.

🌹Tagad, jau ar laika nobīdi, es saprotu un sajūtu, manī trūka kādas daļas. Kāda aspekta. Tik daudz cauri gadsimtiem ir bijis jāatdod, ka palicis tikai tukšums un sajūta, ka te kaut kam ir vieta. Kas kādreiz bija dzīvs.

Es neprotu sajust to brīdi, kad enerģijas ienāk, bet es sajūtu kad viņas sāk atvērties. Tas ir mans pirmais impulss, kas rāda… ir tā. Iekšā vibrē. Sajūta ir šāda.

Un ar Mariju Magdalēnu savienojoties, kā pārsteigums bija, ka viņa ir viegla, gaistoša, rotaļīga, dodoša un atbalstoša. Nezinu, ko biju gaidījusi, bet vieglums bija kā pārsteigums.

Esot šajā plūsmā, ir tik viegli mīlēt vīrieti, dot un starot. Ir viegli mīlēt tēvu, brāli, dēlu un savu mīļoto. Būt mīlestībā un kļūt par to. Pat ienaidnieku ir viegli mīlēt. Jeb drīzāk ienaidnieku nav. Var vienlīdz droši un brīvi mīlēt visus. Pazūd aizvainojumi, gaidas, cerības un visas ņemšanās. Viss kļūst viegls, kā tīrs, burbuļojošs ūdens, kā franču teiciens “pagraf”- nav svarīgi.. Ņem to viegli.

Mīlestība nav ne pienākums, ne apgrūtinājums, tā ir skaidra, viegla, bez viltus un apmāna. Tas ir avots, aka un svētais grāls. Ko visi tik izmisīgi meklē. Tas ir spēks, enerģija un dzīvības eliksīrs, ko vīrietis var atrast mīlošas sievietes sirdī, tad, kad ir sajutis plūsmu, kad sieviete ir uzticībā atvērusies. Un to var tikai ar tīru nodomu un patiesu ticību.

Šis ir avots, kas padara vīrieti nemirstīgu. Vīrišķā un sievišķā saplūsme. Izlīdzināšanās un augšupeja, kur, savstarpēji mijiedarbojoties, enerģijas kā čūskas vijas ap centrālo asi, līdz saplūst ar avotu. Vai izšķīst gaismā. Pieredz realitāšu izgaismošanos un esības pazaudēšanos.

Un tieši tāpēc šis sievišķais mīlestības spēks ir nonicināts, pazemots un apgānīts. Lai tādejādi uzvarētu vīrieti. Vīrišķo. Kad vīrietim atņem spēka avotu, viņš kļūst ievainojams. Un to panāk, ievainojot sievieti, kura ārēji fiziski ir vājāka. Viņa mīļoto. Un šajā brīdī “nomirst” arī iekšējā sievišķā daļa. Vīrietis paliek ciets un varmācīgs. Tik sazemēts, blīvs un nejūtošs. Gatavs atkal un atkal celties cīņai, nest uzvaras un ciest zaudējumus.

Atrast svēto grālu ir atrast sievietes sirdī mīlestības staru, to bagātinošo un atjaunojošo enerģiju, kura ļauj vīrietim atkal justies neuzvaramam. Lai to atrastu, ir jāatrod sevī drosme atzīties vājumā, jūtīgumā, atvērt savu sirdi un piedzīvot dievišķu mūžības elpu.

Un katrs mēs esam šajā ceļā, un mēs visi nonāksim atpakaļ radītāja klēpī pēc vienas vai miljons dzīvēm.

🌹Bet.. esot šajās enerģijās, ir tik viegli mīlēt vīrieti, tik viegli mīlēt visus vīriešus… tas ir tik dabīgi kā elpot. Un sākotnēji tas vienmēr tā ir bijis. Tikai mēs esam pazaudējuši un izsējušies.

Bet mīlestības plūsma ir tik maiga, un viegla un gaistoša…❤️🌹


Mīlestībā,

Inese


Comments


bottom of page