Kā ūdeni pārvērst vīnā


Smarža un aromāti, “deguni” un vīnogu šķirnes, stādījumi un “pareizās” provinces Francijas pakalnos.

🍷Katrā pasaules nostūrī cilvēki iekopj un audzē vīnogas, lai iegūtu savus apreibināšanās eliksīrus. Ja neaug vīnogas, izmanto visus citus cukuru saturošos augus. Vai arī tos, no kuriem var ko izspiest.


🍷Man ir bijuši sausie periodi. Īpaši vienu atceros, kad pirms kāda laika dzerot savu mīļo le serra nova vīnu pēkšņi nejutu ne garšu, ne reibumu, ne arī kādu citu niansi. Biju tā vīlusies, ka sapratu, ja nav tad nav. Bet kaut kur dziļi, dziļi bija tāda vilšanās- tik tiešām šī dievīgā garšas sajūta man vairs nebūs? Bet vienlaicīgi arī milzīgs atvieglojums. Tātad tā var būt un tā ir taisnība- var dzert vīnu kā ūdeni. Un tajā vakarā es izdzēru daudz un nākošajā rītā nebija ne paģiru, ne kādu citu sajūtu. Tīrs ūdens. Tas ir iespējams. Viss ir galvā. Pēc šī apskaidrības brīža nekādu alkoholu nelietoju diezgan ilgu laiku.


🍷Bet tad nāca Gruzija. Un kā tu nedzersi vīnu un neēdīsi hinkāļus? Gruzijā? Tas nav iespējams. Nebija(!) iespējams. Protams, alkohols atslābina, dara sarunas vieglas, atraisa mēli un vienmēr jau saka, ka vīna glāze pie vakariņām, tas ir pat ļoti labi. Nevajag dzert pār mēru. Un arī šeit ir taisnība. Vajag visu izmēģināt, visu pagaršot, jo kā gan tu zināsi, ja nepamēģināsi.


🍷Alkohols kā pieredze ir fizisko ķermeni ļoti graujoša un iznīcinoša pieredze. Jo tā ir inde. Aknām ļoti jāstrādā, lai mūs no tā atbrīvotu. Un kad smejoties sakam - tās tik paģiras, īsti nopietni to neņemam. Ja būtu saindējušies ar mušmirēm, mēs tik vieglprātīgi vis nestieptu roku nākošajā reizē pēc uzlējuma.

Laikam jau tas, kas nenogalina uzreiz, ir gluži kā psihes kvests - kad tad beidzot izdosies to riekstu pārkost.


🍷Mans pēdējais izaicinājums bija pilnīga dezorientācija jau pēc pāris malkiem vīna, tie pat nebija 100 grami. Tas jau neiet vairs nekādos rāmjos. Un kad pāris dienas atpakaļ piedāvājot alkoholu, man nebija pilnīgi nekādas reakcijas. Kaut gan tas bija dzēriens, kas kādreiz ļoti garšoja. Tā ir saulainā Itālija, kur vakariņas noslēdzas ar sasalušu glāzīti limončello. Es sapratu - šis kvests ir iziets. Ir tikai ļoti skaistas atmiņas. Un var to visu uzburt savā iztēlē līdz pat katrai garšas kārpiņu niansei. Atmiņās sajust to skaisto baudas mirkli. Kā grāmatu ieraugot plauktā. Es zinu kas tur aprakstīts. Un tas viss ir piezīvots.


🍷 Viss un jebkas ir galvā, mūsu pieredzē un spējā pieņemt. Saprast, izdzīvot un aizvērt. Kādu lapaspusi, kādu dzīvi un kādu pieredzi.


🍷Un tāpēc man vairs nav jautājuma- kā ūdeni pārvērst vīnā. Man ir cits jautājums- kāpēc tā pūlēties un ieguldīt enerģiju, ja ūdens ir pats labākais un tīrākais šeit? Un nekas jau patiesībā arī nepārvēršas. Ūdens ir gabaliņš dabas, liela daļa mūsu ķermeņa. Bet tāds nu ir cilvēks.


Priekā🍒😄


Inese:)