top of page

Intro GAPS izaicinājums. 2022.g.novembris-2023.g.februāris


2.novembris.

🍲GAPS Izaicinājums.


🍲Esmu iesaistījusies Silvijas Ābeles atveseļošanās programmā.

🍲Veģetārieši nobāl un šausmās plēš kreklus.🙈

🍲Te visa pamatā ir vecmāmiņu ierastais gaļas buljoniņš, zupiņas, pastētes un aukstā gaļa. Arī dārzeņi. Viss vārīts, sautēts, maigs un atveseļojošs. Vismaz sākumā izskatās pēc opīšu diētas, tiem, kam zobi izbiruši.

Bet arī saprotami, jo stāsts jau ir par vēdera atveseļošanu. Un ar ko mūs vecmāmiņas ārstēja, kad bijām slimi? Ar vistas buljonu vispirms.


🍲Šeit der arī zivs buljons, tā, ka var iesaistīties arī tie, kas šad tad uzēd lasīti.


🍲Esmu ar pāris dienu nokavēšanos, kā parasti, ielecu vilcienā, kurš jau dodas ceļā. Un paliek neomulīgi, kad lasu kā kuram iet ar sajūtām pirmajās dienās. Droši vien man arī ies līdzīgi.🤪 Bet stiprina un spēku dod pieredžu stāsti par atbrīvošanos no slimībām, kuras modernā medicīna ieskaita neizārstējamo sarakstā.😄

Man arī ļoti palīdz detalizēta informācija par dažādu sīko uzturvielu darbību un īpašībām. Jo pēc dabas esmu pētnieks. Piemēram, kaulu buljons un gaļas kaulu buljons, izrādās, ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Jo tās sīkās vielas no kauliem ūdenī pārceļo dažādi un arī vārīšanas ilgumam šeit ir izšķiroša nozīme. Un vēl miljons daudz sīkumu, kā padarīt visu sev vieglāku.


🍲Šovakar sākšu vārīt un rīt iestartēšu. Jau iedomājos par to mikro pasauli manā vēderā, kurai sāksies īsts karš visās frontēs. Vieniem tiks piegādāti ieroči/barība, otri mērdēti badā/varbūt būs vispārēja mobilizācija, līdz nobeidzas pavisam. Tas viss par līdzsvaru un manu kopējo veselību. Par apzinātu ēšanu un sapratni, kas vēderā notiek.


🍲Kaut kā gribas savilkt paralēles arī ar mikro un makro procesiem. Arī pasaule, mūsu mīļā zemīte ir tik piesārņota, ka vairs īsti nevar pilnvērtīgi funkcionēt savā vislabākajā formā, jo alkatīgais cilvēku kopums ir tā savairojies, ka ir stipri jāierobežo vairošanās un izdzīvošana esošajos izmēros. Zeme jau paliks, tik mēs aiziesim bojā, jo visi kopā esam par daudz toksiski. Bet cik ir to, kas saprot?


Un tas ir līdzīgi kā zarnu mikrobiomā. Mazliet tās sliktās baktērijas ir vajadzīgas, jo stimulē un “uzasina” imunitāti, bet kad kļūst par daudz, tad izposta visu sev apkārt padarot par bēdu un sāpju ieleju.

🍲Tādi nu man izaicinājumi mēneša garumā.

6.novembris

🦆Šodien par to kā varu sevī atkal sadzīvot ar gaļēdāja lomu.


🦆Pāris dienas atpakaļ mani uz pārdomām pamudināja privāts jautājums. Un par īsto tēmu, jo esmu bijusi karojošais veģetārietis, pārdzīvojusi par dzīvniekiem fermās un skatījusies govs acīs, kur viss ir pateikts- viņa zina, kur dodas, uz kautuvi. Par stirnu, kura baidās mednieka un par Anastasiju, kura dzīvo pilnā saskaņā ar dabu un visu dzīvo. No viņas neviena radība nebaidās.

🦆Biju pārdomās un tas prasīja kādu laiku. Skatos savas sajūtas un meklēju kur ir palicis karojošais veģetārietis un dzīvnieku aizstāvis? Kur viedoklis par pareizo un nepareizo? Un nevaru sevī atrast to karotāju, karognesēju.


🦆Manī ir un aug arvien lielāka un lielāka pateicība, dziļa un no sirds tam dzīvniekam, kurš ir ziedojis savu dzīvību manai veselībai un dzīvībai. Un.. jo vairāk domāju, jo dziļāk pieņemšanā esmu ar esošo lietu kārtību un apzinos savu vietu šajā visā.

Es zinu par kautuvēm un barības ķēdi, kurā esmu kā posms. Jo zinu, ka brīvā dabā, savannā es neizdzīvotu ne pāris dienas.

Zinu savu vājumu un atkarību no ļoti daudziem faktoriem, tai skaitā no aprūpējošās vides, kas visu vajadzīgo pasniedz sadalītu un atdalītu. Lai rastos ilūzija, ka tam nav nekāda sakara ar kādu dzīvu radību pirms tam.


🦆Bet es atceros bērnībā bija laukos gan “cūku bēres”, gan vistas pagalmā, gan olas un pēc tam garšīga zupiņa. Tad biju dabai tuvāk un redzēju kā notiek pilnais cikls. Bet tas bija epizodiski, vasarās. Esmu pilsētas meitene, izaugusi uz akmeņiem.

Atceros, kad 90-tajos mainījās nauda un pēkšņi visi kļuva nabagi, lai izdzīvotu un ģimeni pabarotu, vīra vecāki nokāva govi. Tā bija mana pirmā saskaršanās ar reālo dzīvi. Es nevarēju to ieēst. Mana emocija bija stiprāka par vajadzību ēst. Bet pārāk saasinātas emocijas aizver logu uz patiesību, uz pieredzēšanu un pieņemšanu. Jaunības maksimālismā ir daudz ideju un sapņu, tad jūra līdz ceļiem un nav vēl pieredzes uzkrātu pārdzīvojumu sapratnes.


🦆Un kaut kā atnāk arī atbildes caur zināšanām par sevi, savu organismu un par to kāda gremošanas uzbūve ir plēsējiem un zālēdājiem. Un diemžēl mēs esam vairāk vilks nekā aita. Tā arī ir tāda dziļa kādas savas daļas atzīšana un pieņemšana.

Zinu, ka ir bijuši gadījumi, par to stāstīja Indijā, ājurvēdas klīnikā, kad, lai izveseļotos, bija uzturā jālieto dzīvnieku produkti. Un kaut uz laiku jāpārtrauc veģetārā ēdienkarte. Un zinu, ka ir dažādas izvēles- kāds iet tai virzienā, lai dzīvotu, kāds nespēj tikt līķa sajūtai pāri. Un pats vērtīgākais, kas mums šeit ir, tā ir dzīvība. Tāpēc vienmēr ir iespēja izvēlei. Un izaugsmei. Un pieredzei.


🦆Ir manī tāda sajūta, ka neesmu līdz galam ar šo visu tikusi. Jo gribas jau lai būtu viss viegli. Sākot lietot gaļu, pilnīgi fiziski ir sajūtams smagums, zūd gaisīgums. Ir izmaiņas, kā sadzīvot?


🦆Un tad es sūtu pateicības lūgšanas. Zemei, dabai, dzīvniekiem un augiem. Jo arī augi ir dzīvi un raud uz šķīvja. Arī viņiem ir saknes un asinsritē dzīvības sulas. Lai uz kuru pusi pagriezies, barības ķēdes posmi izgaismojas visapkārt.


🦆Agrāk arī zinātnei bija maz intereses par to, ko ēdam un kas tur viss iekšā notiek. Svarīgāki bija orgāni, jo gremošana notika pati no sevis. Tikai ķīmijas uzvaras gājienam sekojošā daudzo slimību neizskaidrojamā savairošanās ir pagriezusi uzmanības fokusu zarnu virzienā. Un te ir īsta ķīmiskā laboratorija. Visa imunitāte ir zarnās un tā patiesi ir.


🦆Droši vien, ja es atbilstu vidējam standartam, manī nekad nerastos šī interese par sarežģītiem jautājumiem. Jo cilvēks ir slinks un kustēties spiež diskomforts, manā gadījumā neveselība. Jo kā gan ķermenis var man pateikt, ja kaut kas nav kārtībā? Viņam nav telefons uz kuru piezvanīt. Iekšējais waifai ir sāpju signāli un citas sajūtas.

Bet gribas, lai ir labi, lai ir viegli. Jo kad esi vesels, tad par ķermeni nav jādomā, tad viņš darbojas ideāli un var visu savu enerģiju un uzmanību vērst uz to pozitīvo pieredzi, ko varam piedzīvot. Un tāpēc es pieņemu šī brīža situāciju tādu kāda viņa ir. Šobrīd esmu savā līdzsvarā šādi. Kas būs tālāk?

Vislabākais kas vien var būt😊❤️🙏


14.novembris

🍲Sveiciens,

🍲Rit otrā nedēļa jaunajā režīmā, precīzāk 11-ā diena.


🍲Dzīvoju uz buljoniem. Vispār reāli garšīgi. Pirmā krūzīte atsauca atmiņu ainiņu no bēru mielasta galda, kur parasti pirmo dod buljonu ar pīrādziņu. Tad nu man uz mirkli likās, ka aizmirsuši pīrādziņu iedot. Bet patiesībā, un pilnīgi godīgi beidzot jūtos paēdusi. Jau pēc pirmajām dienām man pazuda mūžīgā bada sajūta, kuru atceros tik ilgi kā pati sevi. Un tas ir milzīgs atvieglojums. Kad var skatīties uz jebkuru ēdienu bez tās alkatīgās rijības sajūtas. Jo gadiem esmu ēdusi ar prātu, skatoties uz ēdiena daudzumu, bez sāta sajūtas. Bieži iesmēju par sevi, žēl, ka nav otra vēdera, tad, varbūt pieēdot arī to, beidzot būtu diezgan. Buljons iedod manam ķermenim to, kas ir ļoti nepieciešams. Un šis man ir gan jaunatklājums par sevi, gan arī apliecinājums senajām dziedināšanas tradīcijām, ka slimniekam vislabākais ir spēcinošs vistas buljons.


🍲Otrā foršā lieta ir tā, ka svars krītas pats no sevis, bez piepūles un vienlaicīgi ne mirkli nav sajūtas, ka gribas ēst, bet nedrīkst. Uz svariem pēdējos 2-3 gadus pat neskatījos, tik ļoti man nepatika tie grami un kilogrami, kuri tik nāk klāt ne aicināti, un prom neiet ne lūgti.

Iedomājos nosvērties, kad vienā brīdī sajutu- ir ļoti liels nogurums, nav spēka. Un tas notiek pirmajās 5-6 dienās. Neticēju savām acīm -2,6 kg nedēļas laikā. Nav jau brīnums, ka guļu un jutos pilnīgā bezspēkā.


🍲Viss šis ķermeņa pārkārtošanās process ir sadalīts 6 posmos pa 5-ām dienām. Un visgrūtākās ir pirmās 5 dienas, pirmais posms. Visi saliktie ogļhidrāti ir prom, un ķermenim jāpārkārtojas uz enerģijas ražošanu no taukiem nevis no cukuriem un cietes.

Nav viegli, bet šis nav mūžīgi. Jo ideja ir ik pa 5 dienām likt klāt produktus un dažādot ēdienkarti. Klāt nāk olas, svaigās sulas un citas lietas, ko attiecīgi pagatavojam zarnām saudzīgā un viegli sagremojamā veidā. Un tagad jau varu ēst diezgan daudz.

Bet negribas.


🍲Un te stāstā ienāk baktērijas. Labās un ne tik labās. Ideja ir par labo vairošanu un slikto badināšanu. Nav jau patīkami apzināties, ka vēderā ir riktīga kauja ar līķu kalniem un uzvarētāju pūļiem, bet ko tik savas veselības vārdā neizdarīsi.


🍲To baktēriju dažus pirmsnāves saucienus pat sajutu un atpazinu pēc ainiņām, kuras uzaust prātā. Pirmās bija griķu mīlētājas. Kādā brīdī, it kā ne no kurienes sāku domāt par griķiem ar sviesta pikucīti vidū, atcerējos kā smaržo, cik bija garšīgi.

Bulciņu fanes bija gudrākas, aizveda mani uz rimčiku, kur pie ieejas ir Gustavbeķereja. Smarža tāda, ka neviens nevar palikt vienaldzīgs. Un es pat netaisījos uz rimi doties, bet “aizdomājos” un aizbraucu elvīša pagriezienam garām. Pilnīgi iztēlojos to neironu shēmu kā mani, to lielo māju ir jāaizbīda tai vietā, kur atrodas konkrētās barības vielas, baltie milti un cukurs.

Vakar gandrīz apēdu rīsu pārpalikumu no pusdienu katla. Bet pēdējā brīdī atcerējos, ka gribēju salikt bļodiņā, lai var izmazgāt katlu.

🍲Paralēli eksperimentiem ar ēdienu arī klausos lekcijas par visām ar gremošanu saistītām lietām. Esmu sajūsmā! Vesela jauna pasaule. Un man ir daudz, daudz vieglāk ievērot šo ēšanu, jo saprotu kas notiek un kāpēc to vai citu produktu drīkst vai nē. Ikvienai darbībai vai ierobežojumam ir stingrs, ķīmiski un bioloģiski izskaidrots pamatojums. Un manam, sistēmu mīlošajam, perfekcionista prātam šis ļoti patīk.

🍲Esmu šobrīd par sevi sapratusi, ka lieko svaru nedod tauki, bet graudi, ciete un cukurs. Ir vesela ķīmiskā laboratorija kā tas viss pussagremots iekļūst asinīs un tad izdzīvošanas vārdā ķermeņa sistēmas dara ko var, lai katru to ballīti sakoptu. Turpat arī par holesterīna rādītājiem, autoimūnām reakcijām un visu pārējo.


🍲Nu šobrīd vienīgais, ko varu secināt, ka cukura lobijs ir ļoti spēcīgs, jo visas greizās lietas pēdējos 40-60 gados ir radušās un attīstījušās tikai cilvēka bioloģiskās sagrāves virzienā.

Ir mūsu par daudz.

Bet es teiktu savādāk. Ka mūsu slimo ir par daudz, kas neapzinīgi seko cukura/cietes sīrupa straumei. Uz neveselību. Uz atkarību. Jo cukura atkarība ir daudz reižu spēcīgāka par heroīna atkarību.

Arī tas ir zinātniski pierādīts fakts.


🍲Visa pasaule ir uzsēdināta uz viegli pārstrādājamo ogļhidrātu adatas, kas ir šī brīža dietologu uztura piramīdas pamatā. Bet piramīda ir jāapgriež otrādi.

Kad ķermenis atkal enerģiju ražo no taukiem, atkrīt vajadzība pēc cietes un cukura. Un ir nepieciešams daudzkārt mazāk ēdiena. Cilvēku aptaukošanās un citas hroniskās slimības pazūd no horizonta, jo sāk darboties dabīgais ķermeņa pašizdziedināšanās instingts.


🍲Nu tādas man domas ceļā uz veselību.


🍲Un vēl.. Izlīda dažas negatīvu emociju programmas. Domāju, ka bija cieši saistītas ar tām mirušajām baktērijām. Jo ir/bija jau man arī emocionālā ēšana kā aizvietošanas programma. Kurā es neļauju sev just, bet tā vietā pierijos, lai aizbāstu emocionālos caurumus. Arī šis plāns tīrās paralēli.


🍲Lai mums visiem priecīgi

🍲Un ēdam uz veselību🍎 (tā visu laiku mums novēl Silvija)


20.novembris

🐿Izaicinājums turpinās

🐿Esmu jau pusē vai dažas dienas pāri pusei. Un… ir tik tiešām labi.


🐿Pamazām var atgriezties pie daudzveidīgākas ēšanas. Un katrā posmā drīkst atkal kaut ko jaunu.


🐿Šodienas atklājums ir mandeļu sviests. Kaut kas ļoti līdzīgs veikalā nopērkamajam zemesriekstu sviestam. Bet tā kā man zemesrieksti negaršo, līdz šim nezināju kā tāds brīnums - riekstu sviests garšo.


🐿Pagatavošana vienkāršāka par vienkāršu, vajadzīgs tikai jaudīgs blenderis, kas var tos riekstus samalt. Un viss…


🐿Tik garšīgs našķis😋😋😋

Mmmmm…

Kārumniece😋

Inese


22.novembris

GAPS pirmais iekritiens🫤


🤪Zināju, ka būs, tik nezināju kad un kā.

Un sākās ar emociju vilni, ar neapmierinātību, ar nogurumu un vēlēšanos savu laiku “izplēst” sev.

Tam paralēli arī fiziskā nelabsajūta, pinkšķis, sevis žēl un viss ir slikti.

Biju jau tikusi līdz 4.posmam (kopā ir 6). Tas nozīmē, ka var jau ēst diezgan daudz, arī svaigi spiestas sulas no gandrīz visiem dārzeņiem. Un prieks par katru jaunu garšu klāt.

Un paralēli klausos lekcijas par uzturu, baktērijām un gremošanu.


🧐Lielais atklājums bija par augiem. Izrādās, ka cilvēkam pašam nemaz nav un neizstrādājas tādi fermenti, kas spēj sašķelt augu šķiedras (celulozi). Un tad nāk palīgā baktērijas. Tā ir mūsu simbioze. Būtībā līgums ar dažādām mikroorganismu pasaulēm, lai viņi palīdz mums uzņemt barības vielas no augiem. Tā kā neesam atgremotāji ar četriem kuņģiem, tad baktērijas visu sagremo mūsu vietā un padalās ar to, kas no tā visa paliek pāri. Viņām labi, evolūcija un viss pārējais un cilvēkam arī labi, ir barības dažādība.


🤮Bet te arī viss nav tik rožaini. Arī augi aizsargājas no apēšanas, izstrādājot un iestrādājot speciālas vielas savās šķiedrās, sēklās uc.daļās, kas ir indīgas vai mazāk ļaunajā gadījumā tikai sabojā mūsu gremošanas sistēmu.

Ne velti, man vienmēr ir licies, ka sēnes spiedz uz pannas, arī tomāts un gurķis raud uz katra šķīvja. Viss ir dzīvs un attīstās.

🤢Atkal barības ķēde un, ja sāk par to visu domāt, tad gandrīz vai sāk rasties vainas sajūta par katru kumosu, kas nav ūdens.


🎃Tagad “eju cauri” visiem produktiem, tādejādi testējot der man šis vai nē. Un ir pārsteigumi. Jo kad pieliek klāt tikai vienu jaunu lietu, tad ir skaidrs uzreiz vai arī ļoti drīz- der man tas vai neder.

Man jau ir 2 pārsteigumi- olas baltums un šajās brīvdienās- kātu selerija. Nezinu vai reakcija bija uz pašu augu vai uz ķimikālijām, jo selerija bija no rimi plaukta. Bet sapratu- laikam visā augu līgumu pakā nav tā viena svarīgā- ar “seleriju baktērijām”. Tas būs aizmirsies, paslīdējis garām.


🤠Un tad sapratu vienu lietu, kāpēc mums ir tik daudz alerģiju šobrīd visapkārt un viss tiek piedāvāts ar bagātinātu garšu. Laboratorijas, augstā virtuve… eksperimenti, modificēta pārtika…

Tad, kad vairs nevar sajust kaut, ko vienu, tas pazūd kopējā buķetē vai vienkārši maisā, tad arī nevar vairs atrast cēloni tām sekām, ko produkti ir radījuši, jo viss viens ar otru reaģē un tīrs, individuāls gadījums vairs gandrīz nav atrodams. Un tad arī nevar pateikt, kas tad īsti tajā visā nebija labi. Par to pašu seleriju- parasti jau viņu vienu tādu negraužu, ielieku zupiņā, salātos, sautējumā kā vienu no sastāvdaļām. Parasti man aizdomas bija par citām sastāvdaļām.

🤮Un tā nu selerija tagad ir melnajā sarakstā kopā ar olas baltumu, lai draudzīgi čubinās viens ar otru.

🫤Bet šis gadījums atmeta mani atpakaļ uz sākumu, jo jāsalāpa “postaža”. Un tā laikam šī atveseļošanās notiek. Divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Un tas māca vēl vairāk ieklausīties savās sajūtās. Jo arī šoreiz, uzreiz nenoticēju, pamēģināju vēl divas reizes. Kāpēc gan tā jānomokās?


Un tepat tad arī sevis žēlošana ir klāt. Kad fiziski slikti, tad arī emocijas paceļas un esmu atpakaļ vāveres ritenī.


🫢Vispār jau arī mandeļu miziņās esot ļoti aktīvas augu vielas, kas jauc zarnu kārtību, tā, ka mans jaunais našķis - mandeļu sviests arī ir aizceļojis uz dziļo plauktu nogaidīšanai. Nopūšos un atgriežos pie buljona krūzes. Viss ir procesā.


Sirsnīgi,

Inese❤️


3.decembris

⭐️GAPS izaicinājuma pēdējā 30.diena.


⭐️Ir pagājis mēnesis un šodien klausos pēdējo lekciju un skatos video par “Izlaiduma kūku”🧁

Tik tiešām var izept kūku bez miltiem un cukura?🙄

Daudzas šādas kūkas ir jau tapušas un rīt mēģināšu radīt savējo.


⭐️Man, protams, traucē iepriekšējie uzslāņojumi un pārliecības. Kad pirms daudziem gadiem ēdu pirmo reizi vegāno avokado kūku, arī biju patiesi pārsteigta par izcilo garšu un smaržu.


⭐️Un tā esmu veselu mēnesi iztikusi bez maizes, graudiem, putrām, kartupeļiem un cukura. Arī garšvielām, visa veida nakteņiem un piena produktiem. Šeit izņēmums ir gī sviests. Kopumā diezgan daudz dažādu uztura paradumu bija sevī jāpārskata.

Un dažreiz uzmācās jautājums- kādēļ tā ņemties?

Jo katru reizi mēģinot nolikt vilcienu uz jaunām sliedēm, tas prasa enerģiju, resursu un laiku. Tik daudz sevis dēļ virtuvē pavadītas rosīšanās neatceros, jo gadu gaitā tomēr prioritātes gatavošanai bija ģimenes vēlmes, nevis manējās. Mēģināju visiem pielāgoties, lai tomēr ir tās ģimenes kopīgās ēdienreizes, kur visi pulcējas ap saimes galdu un priecīgi notiesā gardu muti visu, kas pagatavots.

Un man bija gandarījums un labi padarīta darba sajūta.


⭐️Taču tad pienāk brīdis, kad vairs nav iespējams izlaipot starp vēlmēm, bērni izaug, katrs grib ēst savādāk, citos laikos un dzīves ritms mainās.

⭐️Pa šo mēnesi daudz reizes pateicu nē citiem un jā sev, bet tas bija grūti katru reizi. Izvēlēties sevi arī ir jāmācās un es to daru tagad. Dzīvē. Katru dienu.


⭐️Ja līdz šim restarts vienmēr bija no smalkā gala, ar energo praksēm, ar meditācijām, ar čenelingiem. Tad šoreiz es restartējos no fiziski blīvā gala. Un izmaiņas ēšanā nesa arī izmaiņas emocijās, domās, sapņos.

Bija grūti un neko negribējās.

Un nekas jau vēl nav beidzies. Vielmaiņa un iekšējie fiziskie procesi ļoti mainās un arī uztvere un dzīves kvalitātes un vērtības mainās.

Esmu iekāpusi pavisam jaunās kurpēs. Tagad mācos staigāt. Vēl nav manas, vēl berž un spiež. Vēl daudz kam iekšēji pretojos.


⭐️Ir ieguvumi. Jaunas, veselīgākas receptes. Ēdu maz un vēl mazāk, jo sāta sajūta (beidzot ir!) iestājas ļoti ātri. Mācos uz ēdienu skatīties kā uz resursu, kā ķīmisku savienojumu kopumu, kurš ķermenim jāsadala līdz molekulām, nevis vienkārši kā uz pagatavotiem produktiem, kas garšo vai negaršo.


⭐️Ar daudz lielāku cieņu, pietāti un pateicību uzlūkoju ķermeni. Un sajūtu tādu agrāk neiepazītu vienotības un klātbūtnes piedzīvošanu saskaņā ar ķermeni. Ja agrāk šie vārdi bija kaut kas teorētisks, tad šobrīd katra fiziskā nianse detalizēti vibrē un atsaucas visās dimensijās. Ir ļoti paaugstinājusies fiziskās vibrācijas tīrība un sajušana, neskatoties uz visu zemu vibrāciju dzīvnieku valsts produktiem.


⭐️Un arī šajā jomā man ir pamainījies uzskats. Jo barības ķēdes caurvij visu šo fizisko pasauli, kamēr vēl kaut ko bāžam mutē un kamēr mums ir ēna. Šobrīd visu esošo mijiedarbību saprotu un sajūtu daudzšķautņaināk un varu izprast daudz smalkākas mijiedarbības likumsakarības. Un tas ir pateicoties tam, ka esmu spējusi atbrīvoties no milzīga daudzuma dažādu mikroorganismu pasaulēm. Un ir tā, ka vēders un smadzenes ir saistītas ar tiešo kabeli. Un apzinātība ir šo ieraudzīt, pieņemt un iespēju robežās mainīt. Un darīt to sev saudzīgi un saprotami.


⭐️Ļaujot attīrīties fiziskajam ķermenim, atbrīvojas arī dažādas emociju programmas un slāņi. Saistīti ar bērnību, ar izdzīvošanas bailēm, ar noliegumiem un pagātnes traumām.

Jo viss ir saistīts visos līmeņos. Un ne velti psiholoģijā ir jēdziens- emocionālā ēšana vai, ka cilvēks apēd vai izvemj savas emocijas. Ēšana un sajūtas ir ļoti cieši saistītas, jo abas sfēras pārstāv izdzīvošanas pamatvajadzību sfēru.

Bez ēdiena nevaram un bez mīlestības pieskārienu sajušanas arī nevaram. Tāpēc vienu ar otru mēģinām kompensēt un izdodas diezgan labi sevi apmānīt. Kaut vai ar saldu cepumiņu, kad ap sirdi smagi. Par šo vēl atsevišķi ierakstīšu.


⭐️Kopumā jūtos riktīgi nostrādājusies un gribas līdz ziemsvētkiem atpūsties. Lai gan no malas izskatās, ka visu mēnesi dzīvoju vieglajā režīmā.

Daudz guļu, dodu sev laiku un esmu nolikusi malā uz nezināmu laiku veselu rindu “neatliekamo” darbu.

Nevarēju iedomāties, kādu fizisku nevarēšanu dod ķermeņa pārstartēšana uz citu vielmaiņu, no ātriem cukuriem un lēnajiem taukiem. Un šajā mēnesī to visu nedarīju, jo vienkārši nevarēju. Tur, kur agrāk vēl būtu pieskrējusi, sapratu- ko nevar pacelt, to arī nevar pacelt. Kā svarcelšanas sacensībās. Un viss.

Un šajā sajūtā arī ir tie “nē” jāsaka, jo fiziski nevar līdz “jā” tikt. Un te ir riktīga mācībstunda atdot atbildību, palūgt palīdzību un pateikt tā, ka tevi sadzird- es nevaru, jo nevaru bez paskaidrojuma.


⭐️Pavisam godīgi varu teikt…. labi, ka nezināju, kas mani sagaida, jo tad, iespējams būtu sabremzējusies un nebūtu šim tikusi cauri. Dažreiz esmu pateicīga savai intuitīvajai sajūtai, kas mani iemet uz galvas aukstā ūdenī. Jo, ja ļautu kaut vai pa šķirbu iedkatīties tajā grūtību pusē, es vēl 2x padomātu vai man to vajag.

Pēc tam ir viegli. Jau tagad ir daudz vieglāk. Jsu protu paēst bez maizes un brokastīs un pusdienās ēst vienu un to pašu. Vēl jāsajūt līdz galam, ka ēdiens ir zāles, kuras lietojam kamēr ārstējam izsalkuma slimību. Un esam barības ķēdē.

Tāpēc ir vērts nokāpt no civilizācijas augstumiem un paskatīties uz sevi ļoti vienkāršoti, bez izskaistinājumiem un ilūzijas.


⭐️Esam šeit uz līdzvērtīgiem noteikumiem ar visu dzīvo un tāpēc vispirmām kārtām tā ir pateicība par iespēju piedzīvot šo savstarpējo dažādu fizisko pasauļu mijiedarbību.


⭐️Lai ir priecīgs vakars pateicībā visam dzīvajam.

Inese❤️


4.decembris

😡😠Emocijas introGAPS laikā.


😡 Vēlreiz noprecizēju, ka introGAPS ir pāreja no ātro ogļhidrātu vielmaiņas(graudi, ciete, cukurs- mūsu rietumu pamats) uz lēno tauku/olbaltumvielu vielmaiņu. Un šī pāreja paredz 6 soļu programmu 30 dienu garumā. Šis ir mans pirmais izmēģinājums.


😡Fiziskais grūtums nes līdzi vai provocē arī dažādas ne pārāk foršas emocijas. Man jaunā uztura maiņas programma riktīgi izsita līdzsvara pamatus zem kājām. Jo kamēr dzīve rit ierastās sliedēs, viss ir noregulēts, zināms un pārredzams, tikmēr arī nav pamata par kaut ko satraukties.


😡Psiholoģiski nebiju gatava tādiem drastiskiem ēšanas samazinājumiem. It kā jau uz papīra viss redzams, bet, kad jāsāk reāli sajust tas viss ķermenī, nav priecīgi. Jo, lai arī sevi visādi uzmundrināju, iekšējā emocionālā spriedze auga… un ēst bija pietiekoši un pat sāta sajūta parādījās. Traucēja prāta, sociālās, bērnības utt.. programmas. Tāds kā ikdienas kontūzs smadzenēs.

Reāli sajutu, cik ēšanai ir milzīga loma ikdienas eksistēšanā.


26.februāris

Ir pagājuši 4 mēneši, kopš sākuma.


Pilnu diētu ievēroju līdz pat jaunajam gadam, no izslēdzamajiem produktiem pagaršoju tikai Ziemassvētku piparkūkas (milti, cukurs) un apēdu nelielu bļodiņu pelēkos zirņus ar speķi (žāvējumi). Likās, nu kā gan es atstāšu sevi bez Ziemassvētku garšas. Tās ir tradīcijas, mana bērnība un ģimene, tas notiek reizi gadā, un, it kā vienlaicīgi, aizver veco gadu un atver jauno. Tāpēc pateicu sev, ka piparkūkas un pelēkie zirņi ir pietiekoši svarīga garšas sajūta. Apēdu, biju priecīga, nekas nesāpēja un dzīve ritēja uz priekšu. Tad arī sapratu, ka viss ir labi un vietā, ja tā nav pārmērība. Fiziski jutos ļoti labi. Un arī šobrīd esmu sevi atkopusi tiktāl, ka jau varu ēst ābolus, skābus kāpostus un dzert svaigas sulas, neuztraucoties par sāpēm un vēdera pūšanos. Un esmu ļoti gandarīta par paveikto. Tik tiešām lepojos ar sevi.

Pēc jaunā gada, ceļojuma laikā gan neizdevās noturēties ēdienu rāmjos, un “atkopšanās” prasīja vairāk kā mēnesi. Bet buljons mazina atkal atvērto bada sajūtu. Lēni, un ar garantiju. Kruasānu un smalkmaizīšu dievs vēl aizvien ir stiprāks par mani, un dažreiz pazūdu šajā kārdinājumā. Tāpat ir iestājies gaļas pārsātinājums. Ir atgriezusies sajūta par dzīvības vērtību. Un doma, ka jāēd tas, kam ir acis, manu izvēli pagriež citā virzienā.

Šobrīd liekas, ka intro GAPS izaicinājums bija ne tikai pagājušā gadā vai pagājušajā gadsimtā, bet vispār pagājušajā dzīvē. Un tā jau ir, ka pārmaiņas nes līdzi jaunas pārmaiņas un tās atkal jaunas. Kad izdari izvēli un paveic pirmo soli - sāc darīt, pārmaiņu vilnis ierauj daudzslāņainā notikumu, sajūtu un darbību straumē. Tie visi griežas un virpuļo, kā caur dzirnakmeņiem un sietiem personību berž, stumj, rīvē un tīra. Sadala, pārveido un salipina no jauna.

Ēšanas paradumu mainīšana ir ļoti dziļš un pat simbolisks sevis mainīšanas process, jo ēšana ir viena no pamatvajadzībām. Tas ir pamatinstingts. Mēs nevaram pastāvēt šajā pasaulē, ja neuzņemam pārtiku (mēs neesam jogi, bet esam ceļā). Un tāpēc jebkuras izmaiņas mūsu ikdienas ēšanā, kuras mēģinām apzināti ieviest, saduras ar zemapziņas pamatprogrammām. Gluži instingtīvi. Tas nav tikai ēdiens, ko zaglīgi izvelkam no ledusskapja nakts vidū. Tā ir nepiepildāma emociju aka, kura mums greizā veidā rāda un liek sajust tukšumu, kuru ne ar ko nevaram piepildīt līdz galam. Mēs psiholoģiski un neapzināti atgriežamies zīdaiņa vecumā, kuru izdzīvojot, šīs programmas ir izveidojušās. Un tur ir ne tikai izsalkums, bet arī paļaušanās uz apkārtējo pasauli, rūpes, kuras saņēmām vai nesaņēmām. Mīlestība, maigums un sajūta, ka esi gaidīts. Pieskārieni, skatieni un smaržas, kuras intensīvi “ierakstījās” kopējos smadzeņu neironu ceļos, saslēdzot fizisko, emocionālo un garīgo dimensiju.

Ne velti, daudzreiz, kad esam rīkojušies intuitīvi, kā pašiem liekas, dziļāk ieskatoties sevī un paanalizējot, parasti vadošā ir bijusi kāda pozitīva vai negatīva bērnības asociācija. Visa pasaules uztveršana, pamata programmas izveidojas zīdaiņa vecumā un nostabilizējas līdz trīs gadu vecumam. Šajā laikā smadzenēm galvenais uzdevums ir izveidot drošu pamatu eksistencei tajos apstākļos, kādos zīdainis atrodas. Ir jāadaptējas matērijā patstāvīgai dzīvei.

Lai mainītu psihes struktūras elementus, kas ir izveidojusies šajā vecumā, ir līdzīgi kā mēģināt mainīt debesskrāpju pamata konstrukcijas balstus, vienlaicīgi ceļot arvien jaunus un jaunus stāvus klāt. Un tāpēc ir tik grūti un, bieži vien neiespējami, sevi pārveidot. Lai ar kādu gribu un cenšanos tu mēģinātu sevī lauzt vecos paradumus, ja process sadursies ar zemapziņas programmu, gribas un vēlmes šajā cīņā zaudēs. Un mēs atgriezīsimies atpakaļ ieradumos. Vienīgais veids kā sev palīdzēt, ir iemīlēt sevi un savus paradumus, mīlestībā tos izkausēt un pieņemt sevi esošo. Kopā ar visām nepilnībām.

Mana negatīvā ēšanas programma ir sāta trūkums. Kaut kad un kaut kādā veidā ir izjaukta atalgojuma sistēma. Un tā ir ķermeņa sajūta. Kaut kur pa ceļam no vēdera uz smadzenēm, tas slēdzis – esmu paēdis, man pietiek, esmu apmierināts - nestrādā. Kā muca ar caurumu, ko nekad nevar pieliet līdz malām. To sajūtu, ka gribas ēst, nekad nevar izslēgt. Ar dažādiem veidiem var uz laiku apmānīt, mazliet notrulināt, “izmisuma balsi” padarīt klusāku. Bet nekad līdz galam. Tā sajūta atgriežas atkal un atkal.

Visu savu apzināto mūžu ēdu “ar prātu”, zinu cik lielas ir normālas porcijas, arī kuņģis nav bezizmēra. Es zinu, kas ir bulīmija un kā mokās cilvēki, kam neizdodas sevi ierobežot un apturēt, un baidos atkal nonākt tur. Esmu meklējusi garīgus cēloņus un fiziskas nepilnības, katru reizi man ir cerība un pārliecība, ka šī metode nostrādās, varbūt šeit ir atbilde. Un, krājot arvien jaunas un jaunas pieredzes, bieži domāju, laikam šis ir ceļš mūža garumā. Atbilde parasti ir šauri specifiska, kādu laiku strādā, un tad atkal atgriežos pie savas caurās mucas. Varbūt jāsadzīvo un jāpieņem, ka šī sajūta ir kā ceļa rādītājs un izpētes virzītājs.

Ja raugos no garīgo prakšu skatu punkta, tad redzu, savas situācijas atspoguļojumu. Kas tad ir sāta sajūtas trūkuma pamatā? Tas ir rijīgums un alkatība. Programma un sajūta, ka tev nepietiks, pietrūks un nekas šo iekšējo tukšumu nespēj aizpildīt. Neuzticēšanās visumam un Radītājam. Tā ir pieķeršanās izpausme. Pieķeršanās savām bailēm, ka nepietiks. Bailes, ka esmu ārpusē. Un pieķeršanās ir viena no piecām prāta indēm (tumsonība, pieķeršanās, naids, lepnība, skaudība) par ko runā austrumu jogas praksēs. Mums katram ir visi šie aspekti, vai nepilnības, vai mācību programmas dažādās attiecībās un daudzumos. Manējais ir bezsāts.


Šobrīd neirozinātnēs jau ir izpētīti smadzeņu mehānismi, kā mēs sevi programmējam atkārtojumos. Ir jāatkārto viena darbība, vārds, jebkas, noteiktu skaitu reižu, un smadzenes saprot, ka šis ir jānostiprina, izveidojot spēcīgu neironu saiti. Un sev es to izpausmi vai programmas iedzīvināšanu konkrētos apstākļos varu skaidrot ar pagājušā gadsimta tendencēm un noteikumiem kā pareizi jāaudzina zīdainis. Barošana noteiktās stundās, nevis, kad ir izsalkums, manī ir radījusi milzīgu iekšēju neticību un neuzticēšanos videi, mammai, pasaulei. Izsalkums komplektā ar ēdiena atgrūšanu, jo, kad tiku pie ēšanas, riju bezjēgā, tādejādi sarijot gaisu, to pēc tam atgrūžot kopā ar ēdienu, kas savukārt atkal bija pamats izsalkumam, jo ēst gribējās jau ļoti drīz… Protams, ka ne jau visiem zīdaiņiem izveidojās šādi traucējumi. Un man līdzās ir mana vecuma cilvēki, kuriem, pie tādas pašas aprūpes, nav izveidojušās ēšanas problēmas. Bet mēs katrs esam individuāls. Un varbūt tieši mana fizioloģija vai individuālais jūtīgums kā radars bija notēmēts tieši uz spēju uzņemt barību. To es vēl līdz galam precīzi nezinu, bet ļoti daudz emocionālo sāpju atvērās, mēģinot kārtot savu gremošanas sistēmu, ārstējot zarnas, atsakoties no produktiem un mēģinot dot sev to, kas būtu visnoderīgākais.

Sajūtu atdzīvināšana regresa seansos ir ļoti dziedinoša. Jo caur praksi un atgriešanos pagātnē, var dzēst iekšējo psiholoģisko badu. Var sev pasniegt roku un, kaut daļēji, piepildīt mazā iekšējā bērna neremdināmo izsalkumu. Un te ir darbs uz abām pusēm. Ejot ķermenī, sadzirdot to, atbalss iesniedzas smalkajos plānos, un zemapziņas bloki tiek izkustināti. Kaut kas iznirst virspusē. Bet ieskatoties zemapziņā, atveras durvis, aiz kurām slēpjas tādas lietas, ko nemaz nezināji un nevarēji pat iedomāties- personīgās ainas, dzimtu musturi un kolektīvās zemapziņas stāstu sižeti.

Un šajos divos mēnešos, kuru laikā rūpējos par sevi, pirmo reizi dzīvē pati sevi noliku pirmajā vietā. Es ļāvu sev gulēt kā zīdainim, tik daudz stundas, līdz biju gatava celties. Es gatavoju ēst tikai sev. Pirmo reizi izvēlējos produktus, kas man nepieciešami, jo gluži vienkārši citam un citiem nepietika spēka un laika. Es sapratu, ka man vienkārši ir jāpaļaujas un jāseko tai vārgajai iekšējai balstiņai, kura kā smalks gaismas pavediens rādīja ceļu, dodot sajūtu un apzināšanos, ka visu daru pareizi. Man nebija spēka. Mana diena saruka pavisam īsa, jo kad biju ļoti lēnā tempā apgājusi rīta soli, sapratu, ka jau ir iestājies vakars. Gluži kā gada vistumšākajā laikā. Es neapzināti gāju dabas ritmos, sarūkot diennakts gaišajai daļai, saruka arī mana aktīvā darbošanās daļa. Un, bija gandrīz līdzīgi kā jokā par neesošo rudens dienu, kad rīts lēni pāriet vakarā, dienai nemaz nesākoties.

Ja runāju par psiholoģisko dziedināšanu, tad divus mēnešus es aprūpēju un baroju savu izsalkušo iekšējo bērnu. Bet to es sapratu tikai vēlāk. Varbūt tikai šodien, šo visu uzrakstot. Un es ļāvu tam visam notikt. Laikam jau bija pienācis kāds kritiskais brīdis, varbūt dvēseles pietura vai kāds dzīves ceļa pagrieziens. Varbūt es biju un esmu nonākusi atbilstošajā vecumā, kad fiziskā varēšana ļoti strauji iet mazumā un, jaunības sparu atceroties, gribas vēl sajust, ka dzīvošana nav tikai fiziski grūta, bet ir iespējams arī viegli. Varbūt dzīves laikā nonākt pie secinājuma, ka ķermenis ir svarīgs, arī ir kāda personības brieduma pazīme. Nezinu. Bet es sapratu, ka esmu izgājusi skaistu dzīves loku, ar savu uzmanību piezemējoties ķermenī. Tik daudz meklējumu ārpusē, un visas atbildes pašā. Dziļi iekšā. Ne tikai psiholoģiski, ezotēriski un garīgi, bet tieši un nepastarpināti – fiziski.

Uzmanības fokuss uz sevi. Visas atbildes sevī. Pats esi visa radītājs. Saprast un piedzīvot. Un piedzīvot nozīmē sajust. Un es jutu savu ķermeni. Ļāvu ķermenim vadīt un noteikt manu dienas kārtību. Un tas bija fiziski grūti. Bet tagad varu teikt, ka ļoti, ļoti svētīgi un atbrīvojoši.


Jo atļaujot ķermenim izpaust savu pašreizējo stāvokli, lēnām atbrīvojas spriedze, kas gadiem tur kā spīlēs un atkārto vecās, sarūsējušās programmas. Domās var sevi apmānīt, bet ķermeņa impulsi nemānās. Prāts tos aizstāj ar maiņu aizsardzības programmām, sakot, ka viss ir kārtībā. Un tad, kad es beidzot ļāvu ķermenim būt, un lēnām mācījos ieklausīties, sākās pašizdziedināšanās. Es vairs necīnījos, bet ļāvos. Kur nesīs, tur došos. Bija vienalga, jo vairs nebija spēka sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā. Biedējoši skaidri sajutu kādu robežu – ja arī šoreiz apmānīšos, vairs saglābt nebūs iespējams. Un, ja pavisam godīgi, tad mazliet jau apmānījos gan, par ko šobrīd stāsta ķermenis. Un esmu ceļā uz labāku veselību.


Atlaist kontroli, ļaut notikumiem iet savu gaitu, neskriet, neglābt, nerisināt, pārstāt uztraukties un atlaist sasprindzinājumu par notikumiem, kuri varētu kaut kad nākotnē mani skart. Atlaist svešas atbildības grožus un paņemt pilnībā tikai savu. Saprast savu varēšanu un nevarēšanu. Un galu galā pateikt – nē, es to nevaru, es to nedarīšu, lūdzu palīdzi man. Lai arī ar pareizu ēšanu man iet kā pa celmiem, kur ik pa laikam iekrītu kārdinājumā, esmu pieņēmusi un akceptējusi savu ķermenisko dabu.


Un viens no lielākajiem, negaidītajiem ieguvumiem ēšanas pārmaiņu laikā bija mana satikšanās ar iekšējo bērnu. Lai palīdzētu sev tikt galā ar emociju un sevis žēlošanas viļņiem, visu novembri un decembri regulāri piedalījos apzināto emociju praksēs. Šīs prakses ir kā atbalsts un iespēja ieraudzīt, apzināt un izrunāt emocijas, sajust atbalstošu un pieņemošu enerģiju no citiem prakses dalībniekiem. Jau agrāk esmu dalījusies ar savām sajūtām par praksi, man tā šķiet ļoti efektīva un esmu piedzīvojusi daudz spēcīgas atklāsmes arī agrāk. Un tas vēlreiz ir apliecinājums tam, ka apspiestās emocijas vai zemapziņas bloki kontrolē un veido mūsu šodienas realitāti, neļaujot piedzīvot prieka un laimes pilnību ikdienā.


Un tātad, izrunājot un meklējot savu slikto sajūtu cēloņus, slāni pa slānim ejot dziļāk savā iekšējo sajūtu labirintā, es kādā mirklī ieraudzīju un satikos ar savu pazaudēto, noslēpto, aizmirsto bērna prieku. Es nezināju, ka manī tāds dzīvo. Sajutu un atdzīvināju to iekšējo stīgu, dabisko bērna radīšanas brīnumu. Atcerējos un piedzīvoju sevi tīru, bez neskaitāmiem vilšanās un pārdzīvojumu sāpju slāņiem, it kā pelēkā dienā starp mākoņiem būtu uzspīdējusi saule. Mūsos visos tas nevainīgā bērna dzirkstošais prieks ir, un mēs to neapzināti zinām. Bet piedzīvot un sajust, kā šajā neaptraipīta prieka sajūtā atmirdz katra ķermeņa šūna, tas ir līdzvērtīgi kā satikt un ieraudzīt dievu sevī. Un tā nav augstprātība. Jo mēs katrs esam dievs. Sajust kā dziedinošais mīlestības spēks uzmirdz un izšķīst katrā šūnā. Kad ir sajūta, it kā es uzliesmotu no iekšpuses, tīrā zelta gaismā. Vienlaicīgi arī saprotot, ka viss radītais un izpaustais caurstrāvo un sastāv no tīras dieva mīlestības. Un tā ir vēsts, ko katra bērna dvēsele tūkstoš veidos ik mirkli nodod saviem vecākiem. Manī bija tik dziļš pateicības un mīlestības stāvoklis, ka laiks apstājās un es zināju, kā viss patiesībā ir.

Un šobrīd īsti nevaru pat atcerēties un saprast, kas bija sākums un kas beigas. Bet viens ir skaidrs, ķermenis nemelo. Un prāts ir tik viltīgs, ka var mūs pārliecināt, ka ķermeņa sajūtām nevar uzticēties. Var gadiem dzīvot prātā un pat nepamanīt kā ķermenis, zemapziņas aizsardzību programmu labirintā maldoties, lēnām iet bojā.

Esmu priecīga un pateicīga sev par šo pieredzi, kas ir devusi ļoti jaudīgu garīgo un fizisko platformu tālākai virzībai. Tuvāk sev, tuvāk citiem un kopumā labākai un vienkāršākai dzīvei.


Tāpat esmu atjaunojusi sevī skaisto iekšējā bērna pasauli. Un priekšā vēl ceļš, lai to krāsotu visās varavīksnes krāsās. Esmu ieguvusi jaunu mīļu draudzeni sava iekšējā bērna veidolā, par kuru nemaz nebiju zinājusi, ka viņa nebija klātesoša, bija noslēpusies visus šos gadus. Jo teorija, smalkās pasaules, pasakas un arhetipiskie tēli ir viens, bet sajust enerģiju atveramies, siltumu, prieku un pilnīgu skaidrību par notiekošo, ir pavisam kaut kas cits. Daudz patiesāks un pilnīgāks.


Tā es, mainot ēšanas paradumus, atsakoties no kaitīgiem produktiem, mācoties sadzirdēt savu ķermeni, pavisam negaidīti atradu savu pazudušo, sāpināto un ļoti ievainoto iekšējo bērnu. Mēs satikāmies, lai vairs nevienu mirkli šajā dzīvē nešķirtos. Mums vēl interesants ceļojums priekšā, lai pa īstam iepazītos. Un vienīgais, ko varu piebilst – katrs solis atver ceļu. Īstu ceļu. Un viss ir saistīts.


Lai ko mēs savā dzīvē iecerētu, pats galvenais ir darīšana. Saņemties drosmi un darīt to, ko sajūtam savā sirdī. Arī es darīju, izvēlējos sevi, taču tikai tad, kad fiziski biju tik nespēcīga, ka pie labākās gribas nespēju izdarīt pa vecam. Tik dziļi, ka fiziski vairs nevari piecelties, nav sevi jānodzen. Var apstāties ātrāk. Un sevi sākt mīlēt ātrāk. Tādēļ es ļoti ceru, ka mans stāsts palīdzēs kādam apstāties un ieklausīties, lai sadzirdētu, ko ķermenis saka. Jo ķermenis ir tas templis un mājas mums šeit uz zemes. Turēsim to tīru un veselībā.


Sirsnībā,

Inese





Comentarios


bottom of page