top of page

Intro GAPS izaicinājums. 2022.g.novembris.


2.novembris.

🍲GAPS Izaicinājums.


🍲Esmu iesaistījusies Silvijas Ābeles atveseļošanās programmā.


🍲Veģetārieši nobāl un šausmās plēš kreklus.🙈


🍲Te visa pamatā ir vecmāmiņu ierastais gaļas buljoniņš, zupiņas, pastētes un aukstā gaļa. Arī dārzeņi. Viss vārīts, sautēts, maigs un atveseļojošs. Vismaz sākumā izskatās pēc opīšu diētas, tiem, kam zobi izbiruši.

Bet arī saprotami, jo stāsts jau ir par vēdera atveseļošanu. Un ar ko mūs vecmāmiņas ārstēja, kad bijām slimi? Ar vistas buljonu vispirms.


🍲Šeit der arī zivs buljons, tā, ka var iesaistīties arī tie, kas šad tad uzēd lasīti.


🍲Esmu ar pāris dienu nokavēšanos, kā parasti, ielecu vilcienā, kurš jau dodas ceļā. Un paliek neomulīgi, kad lasu kā kuram iet ar sajūtām pirmajās dienās. Droši vien man arī ies līdzīgi. 🤪 Bet stiprina un spēku dod pieredžu stāsti par atbrīvošanos no slimībām, kuras modernā medicīna ieskaita neizārstējamo sarakstā. 😄

Man arī ļoti palīdz detalizēta informācija par dažādu sīko uzturvielu darbību un īpašībām. Jo pēc dabas esmu pētnieks. Piemēram, kaulu buljons un gaļas kaulu buljons, izrādās, ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Jo tās sīkās vielas no kauliem ūdenī pārceļo dažādi un arī vārīšanas ilgumam šeit ir izšķiroša nozīme. Un vēl miljons daudz sīkumu, kā padarīt visu sev vieglāku.


🍲Šovakar sākšu vārīt un rīt iestartēšu. Jau iedomājos par to mikro pasauli manā vēderā, kurai sāksies īsts karš visās frontēs. Vieniem tiks piegādāti ieroči/barība, otri mērdēti badā/varbūt būs vispārēja mobilizācija, līdz nobeidzas pavisam. Tas viss par līdzsvaru un manu kopējo veselību. Par apzinātu ēšanu un sapratni, kas vēderā notiek.


🍲Kaut kā gribas savilkt paralēles arī ar mikro un makro procesiem. Arī pasaule, mūsu mīļā zemīte ir tik piesārņota, ka vairs īsti nevar pilnvērtīgi funkcionēt savā vislabākajā formā, jo alkatīgais cilvēku kopums ir tā savairojies, ka ir stipri jāierobežo vairošanās un izdzīvošana esošajos izmēros. Zeme jau paliks, tik mēs aiziesim bojā, jo visi kopā esam par daudz toksiski. Bet cik ir to, kas saprot?


Un tas ir līdzīgi kā zarnu mikrobiomā. Mazliet tās sliktās baktērijas ir vajadzīgas, jo stimulē un “uzasina” imunitāti, bet kad kļūst par daudz, tad izposta visu sev apkārt padarot par bēdu un sāpju ieleju.

🍲Tādi nu man izaicinājumi mēneša garumā.

6.novembris

🦆Šodien par to kā varu sevī atkal sadzīvot ar gaļēdāja lomu.


🦆Pāris dienas atpakaļ mani uz pārdomām pamudināja privāts jautājums. Un par īsto tēmu, jo esmu bijusi karojošais veģetārietis, pārdzīvojusi par dzīvniekiem fermās un skatījusies govs acīs, kur viss ir pateikts- viņa zina, kur dodas, uz kautuvi. Par stirnu, kura baidās mednieka un par Anastasiju, kura dzīvo pilnā saskaņā ar dabu un visu dzīvo. No viņas neviena radība nebaidās.

🦆Biju pārdomās un tas prasīja kādu laiku. Skatos savas sajūtas un meklēju kur ir palicis karojošais veģetārietis un dzīvnieku aizstāvis? Kur viedoklis par pareizo un nepareizo? Un nevaru sevī atrast to karotāju, karognesēju.

🦆Manī ir un aug arvien lielāka un lielāka pateicība, dziļa un no sirds tam dzīvniekam, kurš ir ziedojis savu dzīvību manai veselībai un dzīvībai. Un.. jo vairāk domāju, jo dziļāk pieņemšanā esmu ar esošo lietu kārtību un apzinos savu vietu šajā visā.

Es zinu par kautuvēm un barības ķēdi, kurā esmu kā posms. Jo zinu, ka brīvā dabā, savannā es neizdzīvotu ne pāris dienas.

Zinu savu vājumu un atkarību no ļoti daudziem faktoriem, tai skaitā no aprūpējošās vides, kas visu vajadzīgo pasniedz sadalītu un atdalītu. Lai rastos ilūzija, ka tam nav nekāda sakara ar kādu dzīvu radību pirms tam.

🦆Bet es atceros bērnībā bija laukos gan “cūku bēres”, gan vistas pagalmā, gan olas un pēc tam garšīga zupiņa. Tad biju dabai tuvāk un redzēju kā notiek pilnais cikls. Bet tas bija epizodiski, vasarās. Esmu pilsētas meitene, izaugusi uz akmeņiem.

Atceros, kad 90-tajos mainījās nauda un pēkšņi visi kļuva nabagi, lai izdzīvotu un ģimeni pabarotu, vīra vecāki nokāva govi. Tā bija mana pirmā saskaršanās ar reālo dzīvi. Es nevarēju to ieēst. Mana emocija bija stiprāka par vajadzību ēst. Bet pārāk saasinātas emocijas aizver logu uz patiesību, uz pieredzēšanu un pieņemšanu. Jaunības maksimālismā ir daudz ideju un sapņu, tad jūra līdz ceļiem un nav vēl pieredzes uzkrātu pārdzīvojumu sapratnes.

🦆Un kaut kā atnāk arī atbildes caur zināšanām par sevi, savu organismu un par to kāda gremošanas uzbūve ir plēsējiem un zālēdājiem. Un diemžēl mēs esam vairāk vilks nekā aita. Tā arī ir tāda dziļa kādas savas daļas atzīšana un pieņemšana.

Zinu, ka ir bijuši gadījumi, par to stāstīja Indijā, ājurvēdas klīnikā, kad, lai izveseļotos, bija uzturā jālieto dzīvnieku produkti. Un kaut uz laiku jāpārtrauc veģetārā ēdienkarte. Un zinu, ka ir dažādas izvēles- kāds iet tai virzienā, lai dzīvotu, kāds nespēj tikt līķa sajūtai pāri. Un pats vērtīgākais, kas mums šeit ir, tā ir dzīvība. Tāpēc vienmēr ir iespēja izvēlei. Un izaugsmei. Un pieredzei.

🦆Ir manī tāda sajūta, ka neesmu līdz galam ar šo visu tikusi. Jo gribas jau lai būtu viss viegli. Sākot lietot gaļu, pilnīgi fiziski ir sajūtams smagums, zūd gaisīgums. Ir izmaiņas, kā sadzīvot?

🦆Un tad es sūtu pateicības lūgšanas. Zemei, dabai, dzīvniekiem un augiem. Jo arī augi ir dzīvi un raud uz šķīvja. Arī viņiem ir saknes un asinsritē dzīvības sulas. Lai uz kuru pusi pagriezies, barības ķēdes posmi izgaismojas visapkārt.

🦆Agrāk arī zinātnei bija maz intereses par to, ko ēdam un kas tur viss iekšā notiek. Svarīgāki bija orgāni, jo gremošana notika pati no sevis. Tikai ķīmijas uzvaras gājienam sekojošā daudzo slimību neizskaidrojamā savairošanās ir pagriezusi uzmanības fokusu zarnu virzienā. Un te ir īsta ķīmiskā laboratorija. Visa imunitāte ir zarnās un tā patiesi ir.

🦆Droši vien, ja es atbilstu vidējam standartam, manī nekad nerastos šī interese par sarežģītiem jautājumiem. Jo cilvēks ir slinks un kustēties spiež diskomforts, manā gadījumā neveselība. Jo kā gan ķermenis var man pateikt, ja kaut kas nav kārtībā? Viņam nav telefons uz kuru piezvanīt. Iekšējais waifai ir sāpju signāli un citas sajūtas.

Bet gribas, lai ir labi, lai ir viegli. Jo kad esi vesels, tad par ķermeni nav jādomā, tad viņš darbojas ideāli un var visu savu enerģiju un uzmanību vērst uz to pozitīvo pieredzi, ko varam piedzīvot. Un tāpēc es pieņemu šī brīža situāciju tādu kāda viņa ir. Šobrīd esmu savā līdzsvarā šādi. Kas būs tālāk?

Vislabākais kas vien var būt😊❤️🙏


14.novembris

🍲Sveiciens,


🍲Rit otrā nedēļa jaunajā režīmā, precīzāk 11-ā diena.

🍲Dzīvoju uz buljoniem. Vispār reāli garšīgi. Pirmā krūzīte atsauca atmiņu ainiņu no bēru mielasta galda, kur parasti pirmo dod buljonu ar pīrādziņu. Tad nu man uz mirkli likās, ka aizmirsuši pīrādziņu iedot. Bet patiesībā, un pilnīgi godīgi beidzot jūtos paēdusi. Jau pēc pirmajām dienām man pazuda mūžīgā bada sajūta, kuru atceros tik ilgi kā pati sevi. Un tas ir milzīgs atvieglojums. Kad var skatīties uz jebkuru ēdienu bez tās alkatīgās rijības sajūtas. Jo gadiem esmu ēdusi ar prātu, skatoties uz ēdiena daudzumu, bez sāta sajūtas. Bieži iesmēju par sevi, žēl, ka nav otra vēdera, tad varbūt pieēdot arī to, beidzot būtu diezgan. Buljons iedod manam ķermenim to, kas ir ļoti nepieciešams. Un šis man ir gan jaunatklājums par sevi, gan arī apliecinājums senajām dziedināšanas tradīcijām, ka slimniekam vislabākais ir spēcinošs vistas buljons.

🍲Otrā foršā lieta ir tā, ka svars krītas pats no sevis, bez piepūles un vienlaicīgi ne mirkli nav sajūtas, ka gribas ēst, bet nedrīkst. Uz svariem pēdējos 2-3 gadus pat neskatījos, tik ļoti man nepatika tie grami un kilogrami, kuri tik nāk klāt ne aicināti, un prom neiet ne lūgti.

Iedomājos nosvērties, kad vienā brīdī sajutu- ir ļoti liels nogurums, nav spēka. Un tas notiek pirmajās 5-6 dienās. Neticēju savām acīm -2,6 kg nedēļas laikā. Nav jau brīnums, ka guļu un jutos pilnīgā bezspēkā.

🍲Viss šis ķermeņa pārkārtošanās process ir sadalīts 6 posmos pa 5-ām dienām. Un visgrūtākās ir pirmās 5 dienas, pirmais posms. Visi saliktie ogļhidrāti ir prom, un ķermenim jāpārkārtojas uz enerģijas ražošanu no taukiem nevis no cukuriem un cietes.

Nav viegli, bet šis nav mūžīgi. Jo ideja ir ik pa 5 dienām likt klāt produktus un dažādot ēdienkarti. Klāt nāk olas, svaigās sulas un citas lietas, ko attiecīgi pagatavojam zarnām saudzīgā un viegli sagremojamā veidā. Un tagad jau varu ēst diezgan daudz.

Bet negribas.

🍲Un te stāstā ienāk baktērijas. Labās un ne tik labās. Ideja ir par labo vairošanu un slikto badināšanu. Nav jau patīkami apzināties, ka vēderā ir riktīga kauja ar līķu kalniem un uzvarētāju pūļiem, bet ko tik savas veselības vārdā neizdarīsi.

🍲To baktēriju dažus pirmsnāves saucienus pat sajutu un atpazinu pēc ainiņām, kuras uzaust prātā. Pirmās bija griķu mīlētājas. Kādā brīdī, it kā ne no kurienes sāku domāt par griķiem ar sviesta pikucīti vidū, atcerējos kā smaržo, cik bija garšīgi.

Bulciņu fanes bija gudrākas, aizveda mani uz rimčiku, kur pie ieejas ir Gustavbeķereja. Smarža tāda, ka neviens nevar palikt vienaldzīgs. Un es pat netaisījos uz rimi doties, bet “aizdomājos” un aizbraucu elvīša pagriezienam garām. Pilnīgi iztēlojos to neironu shēmu kā mani, to lielo māju ir jāaizbīda tai vietā, kur atrodas konkrētās barības vielas, baltie milti un cukurs.

Vakar gandrīz apēdu rīsu pārpalikumu no pusdienu katla. Bet pēdējā brīdī atcerējos, ka gribēju salikt bļodiņā, lai var izmazgāt katlu.

🍲Paralēli eksperimentiem ar ēdienu arī klausos lekcijas par visām ar gremošanu saistītām lietām. Esmu sajūsmā! Vesela jauna pasaule. Un man ir daudz, daudz vieglāk ievērot šo ēšanu, jo saprotu kas notiek un kāpēc to vai citu produktu drīkst vai nē. Ikvienai darbībai vai ierobežojumam ir stingrs, ķīmiski un bioloģiski izskaidrots pamatojums. Un manam sistēmu mīlošajam perfekcionista prātam šis ļoti patīk.

🍲Esmu šobrīd par sevi sapratusi, ka lieko svaru nedod tauki, bet graudi, ciete un cukurs. Ir vesela ķīmiskā laboratorija kā tas viss pussagremots iekļūst asinīs un tad izdzīvošanas vārdā ķermeņa sistēmas dara ko var, lai katru to ballīti sakoptu. Turpat arī par holesterīna rādītājiem, autoimūnām reakcijām un visu pārējo.

🍲Nu šobrīd vienīgais, ko varu secināt, ka cukura lobijs ir ļoti spēcīgs, jo visas greizās lietas pēdējos 40-60 gados ir radušās un attīstījušās tikai cilvēka bioloģiskās sagrāves virzienā.

Ir mūsu par daudz.

Bet es teiktu savādāk. Ka mūsu slimo ir par daudz, kas neapzinīgi seko cukura/cietes sīrupa straumei. Uz neveselību. Uz atkarību. Jo cukura atkarība ir daudz reižu spēcīgāka par heroīna atkarību.

Arī tas ir zinātniski pierādīts fakts.

🍲Visa pasaule ir uzsēdināta uz viegli pārstrādājamo ogļhidrātu adatas, kas ir šī brīža dietologu uztura piramīdas pamatā. Bet piramīda ir jāapgriež otrādi.

Kad ķermenis atkal enerģiju ražo no taukiem, atkrīt vajadzība pēc cietes un cukura. Un ir nepieciešams daudzkārt mazāk ēdiena. Cilvēku aptaukošanās un citas hroniskās slimības pazūd no horizonta, jo sāk darboties dabīgai ķermeņa pašizdziedināšanās instingts.


🍲Nu tādas man domas ceļā uz veselību.


🍲Un vēl.. Izlīda dažas negatīvu emociju programmas. Domāju, ka bija cieši saistītas ar tām mirušajām baktērijām. Jo ir/bija jau man arī emocionālā ēšana kā aizvietošanas programma. Kurā es neļauju sev just, bet tā vietā pierijos, lai aizbāstu emocionālos caurumus. Arī šis plāns tīrās paralēli.


🍲Lai mums visiem priecīgi

🍲Un ēdam uz veselību🍎


20.novembris

🐿Izaicinājums turpinās

🐿Esmu jau pusē vai dažas dienas pāri pusei. Un… ir tik tiešām labi.


🐿Pamazām var atgriezties pie daudzveidīgākas ēšanas. Un katrā posmā drīkst atkal kaut ko jaunu.


🐿Šodienas atklājums ir mandeļu sviests. Kaut kas ļoti līdzīgs veikalā nopērkamajam zemesriekstu sviestam. Bet tā kā man zemesrieksti negaršo, līdz šim nezināju kā tāds brīnums - riekstu sviests garšo.


🐿Pagatavošana vienkāršāka par vienkāršu, vajadzīgs tikai jaudīgs blenderis, kas var tos riekstus samalt. Un viss…


🐿Tik garšīgs našķis😋😋😋

Mmmmm…

Kārumniece😋

Inese



22.novembris

GAPS pirmais iekritiens🫤

🤪Zināju, ka būs, tik nezināju kad un kā.

Un sākās ar emociju vilni, ar neapmierinātību, ar nogurumu un vēlēšanos savu laiku “izplēst” sev.

Tam paralēli arī fiziskā nelabsajūta, pinkšķis, sevis žēl un viss ir slikti.

Biju jau tikusi līdz 4.posmam (kopā ir 6). Tas nozīmē, ka var jau ēst diezgan daudz, arī svaigi spiestas sulas no gandrīz visiem dārzeņiem. Un prieks par katru jaunu garšu klāt.

Un paralēli klausos lekcijas par uzturu, baktērijām un gremošanu.

🧐Lielais atklājums bija par augiem. Izrādās, ka cilvēkam pašam nemaz nav un neizstrādājas tādi fermenti, kas spēj sašķelt augu šķiedras (celulozi). Un tad nāk palīgā baktērijas. Tā ir mūsu simbioze. Būtībā līgums ar dažādām mikroorganismu pasaulēm, lai viņi palīdz mums uzņemt barības vielas no augiem. Tā kā neesam atgremotāji ar četriem kuņģiem, tad baktērijas visu sagremo mūsu vietā un padalās ar to, kas no tā visa paliek pāri. Viņām labi, evolūcija un viss pārējais un cilvēkam arī labi, ir barības dažādība.

🤮Bet te arī viss nav tik rožaini. Arī augi aizsargājas no apēšanas, izstrādājot un iestrādājot speciālas vielas savās šķiedrās, sēklās uc.daļās, kas ir indīgas vai mazāk ļaunajā gadījumā tikai sabojā mūsu gremošanas sistēmu.

Ne velti, man vienmēr ir licies, ka sēnes spiedz uz pannas, arī tomāts un gurķis raud uz katra šķīvja. Viss ir dzīvs un attīstās.

🤢Atkal barības ķēde un, ja sāk par to visu domāt, tad gandrīz vai sāk rasties vainas sajūta par katru kumosu, kas nav ūdens.

🎃Tagad “eju cauri” visiem produktiem, tādejādi testējot der man šis vai nē. Un ir pārsteigumi. Jo kad pieliek klāt tikai vienu jaunu lietu, tad ir skaidrs uzreiz vai arī ļoti drīz- der man tas vai neder.

Man jau ir 2 pārsteigumi- olas baltums un šajās brīvdienās- kātu selerija. Nezinu vai reakcija bija uz pašu augu vai uz ķimikālijām, jo selerija bija no rimi plaukta. Bet sapratu- laikam visā augu līgumu pakā nav tā viena svarīgā- ar “seleriju baktērijām”. Tas būs aizmirsies, paslīdējis garām.

🤠Un tad sapratu vienu lietu, kāpēc mums ir tik daudz alerģiju šobrīd visapkārt un viss tiek piedāvāts ar bagātinātu garšu. Laboratorijas, augstā virtuv… eksperimenti, modificēta pārtika…

Tad, kad vairs nevar sajust kaut, ko vienu, tas pazūd kopējā buķetē vai vienkārši maisā, tad arī nevar vairs atrast cēloni tām sekām, ko produkti ir radījuši, jo viss viens ar otru reaģē un tīrs, individuāls gadījums vairs gandrīz nav atrodams. Un tad arī nevar pateikt, kas tad īsti tajā visā nebija labi. Par to pašu seleriju- parasti jau viņu vienu tādu negraužu, ielieku zupiņā, salātos, sautējumā kā vienu no sastāvdaļām. Parasti man aizdomas bija par citām sastāvdaļām.

🤮Un tā nu selerija tagad ir melnajā sarakstā kopā ar olas baltumu, lai draudzīgi čubinās viens ar otru.

🫤Bet šis gadījums atmeta mani atpakaļ uz sākumu, jo jāsalāpa “postaža”. Un tā laikam šī atveseļošanās notiek. Divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Un tas māca vēl vairāk ieklausīties savās sajūtās. Jo arī šoreiz, uzreiz nenoticēju, pamēģināju vēl divas reizes. Kāpēc gan tā jānomokās?

Un tepat tad arī sevis žēlošana ir klāt. Kad fiziski slikti, tad arī emocijas paceļas un esmu atpakaļ vāveres ritenī.

🫢Vispār jau arī mandeļu miziņās esot ļoti aktīvas augu vielas, kas jauc zarnu kārtību, tā, ka mans jaunais našķis - mandeļu sviests arī ir aizceļojis uz dziļo plauktu nogaidīšanai. Nopūšos un atgriežos pie buljona krūzes. Viss ir procesā.

Sirsnīgi,

Inese❤️




bottom of page