Dzīve jaunās sajūtās un jaunā ķermenī II


(25.02.19.)

Ejot attīstības ceļu, mums gribas gan paspēt ātrāk, gan saprast, kur atrodamies, gan ziņkārības dzītiem, palūkoties pa spraudziņu nākotnē, tāpēc mazliet ieskicēju savus pieturas punktus, mēģinot aprakstīt sajūtas, kā tās mainās, katru reizi, saprotot realitāti «no jauna». Patiesībā jau mēs nekur tālu prom neaizejam, tepat ap sevi vien grozamies, tikai pieaugot izpartnei par notiekošo, kļūstot pašiem mazliet caurspīdīgākiem, arī apkārtējie notikumi un mūsu reakcija uz tiem izmainās. Tas pats notikums kļūst dziļāks, niansētāks, tīrāks un caurspīdīgāks.


Šobrīd ir ļoti populārs jēdziens – kvantu lēciens. Tas tiek pieminēts visdažādākajos kontekstos. Manā izpratnē kvantu lēciens ir garīgās dimensijas paplašināšanās un jaunu apziņas lauku atvēršanās. Šis lēciens ir iespēja pāriet nākošajā klasē, kad iepriekšējie mācību priekšmeti ir veiksmīgi apgūti. Šī pāreja var būt ilgstošu un mērķtiecīgu prakšu rezultāts. Taču pāreja var notikt arī spontāni, brīdī, kad augstu vibrāciju enerģiju potenciāls ir sasniegts. Par lēcienu droši vien tas ir nosaukts tieši otrā iemesla dēļ. Jo arvien biežāk notiek tieši šīs spontānās pārejas, jeb lēcieni nezināmajā. Līdz ko cilvēks spēj sasniegt zināmu apzinātu atdalīšanos no savas ikdienas, nedaudz pievērsties savai iekšējai pasaulei un sajust saikni ar Dvēseli, Dievu, Garu, Augstākiem spēkiem, tas notiek.


Traucēklis šajā procesā ir mūsu aktīvais prāts, vēlēšanās visu saprast, visu izpētīt un izzināt. Pētīšanai un izzināšanai nav nekādas vainas, ja vien tas neaiziet dažādos abstraktos prātuļojumos vai nebeidzamā iekšējā dialogā. Jo prātam kā apziņas instrumentam arī ir sava dziļa vēlme sevi izpētīt. Cik tālu var sevī iedziļināties.

Tāpēc ir ļoti svarīgi nepazaudēt savu vektoru un ik pa laikam uzdot sev jautājumus. Vai tiešām šī apcere ved mani konstruktīvā virzienā veikt kādas darbības, vai arī es vienkārši esmu iegrimis savā iekšējā pasaulē kā siltā vannā, no kuras negribas izkāpt?


Ļoti daudzi meklētāji uzskata ka garīgums slēpjas iegūto zināšanu apjomā. Viņi ir spēcīgi argumentos un garīgo skolotāju citātu izskaidrojumos. Bet ļoti bieži tās ir tikai mentālas konstrukcijas, noputējuši bibliotēku skapji, pilni ar grāmatām. Un mēs tos skapjus nesam līdzi savā galvā, katram jautājumam meklējot atbildi konkrētajā grāmatā.

Arī es ļoti ilgu laiku tā uzskatīju, jo man nebija izpratnes par ļaušanos plūdumam, par sevis atdošanu Dieva rokās, par ticības spēku. Un šos ierobežojumus mēs iegūstam jau ļoti agrā bērnībā, iespējams, tie nāk kā neatrisināti uzdevumi līdzi no iepriekšējām dzīvēm. Šie bloki ir saistīti ar personības izaugsmi, ar to, cik ļoti tici sev, kā mijiedarbojies ar sabiedrību, un vai spēj sajust tieši savu konkrēto aicinājumu. Jo mēs katrs esam dažādi, katram ir savs, tikai viņam vienam individuāls, Dvēseles ceļš ar konkrētiem uzdevumiem. Nav divu līdzīgu. Tāpēc mērīšanās ar zināšanu daudzumu un apskaidrības līmeni ir tikai prāta izveidota telpa, kurā tas var «ņemties pats ar sevi». Nav iespējams salīdzināt divus Dvēseles ceļus, jo Dievs ir viens. Divi ceļi ir kā divi tavi mati. Kurš no tūkstošiem matu uz galvas ir labāks par pārējiem? Visi aug, bet katrs savā individuālā tempā.

Esmu citādāks. Parādās garīgais vektors.

Atmostoties jaunajai dzīvei, sākumā ir apjukums. Pārādās sajūta, ka esi citādāks. Tiem, kas jau no bērnības ir “dīvainīši”, atšķirības sajūta mainās, tā saasinās. Liekas, ka tik tiešām pasaule sāk jukt prātā. Un tā tas tiešām arī ir. Es visu mūžu esmu jutusies neiederīga, tāpēc šīs sajūtas pastiprināšanos saistīju ar vienkāršu emocionālu nogurumu, atrodoties mazu bērnu aprūpēšanas periodā. Un nogurums, parasti arī visas emocionālās sajūtas pastiprina, tās it kā kļūst redzamākas, asākas, traucējošākas. Domāju, izgulēšos, atpūtīšos un viss atkal būs pa vecam, bet kā jau tas ir ar maziem bērniem, neizdodas ne pietiekoši izgulēties, nedz arī atrast sev tik vajadzīgo laiku.Turklāt atļauja ienākt bērnam tavā dzīvē ir ļoti nopietns lēmums, par kuru esi vienojies ar konkrētu Dvēseli ārpus šīs realitātes. Šis notikums atnes ne tikai fizisku dzīvu būtni, bet arī veselu rindu dažādu karmisku uzdevumu, kuri aktivizējas. Tai laikā neko par šīm lietām nezināju, dzīvoju normāla cilvēka dzīvi, tikai kādā brīdī sāka ļoti “vilkt”uz garīgo pusi. Sāku uzdot jautājumus, kas tad ir aiz tās debess malas?


Interese par ezotērisko literatūru, praksēm.

Kad sākas atmošanās process, tad rodas milzīga interese par dažāda veida ezotēriskajām zināšanām, grāmatām, semināriem, skolotājiem, teorijām utt.


Es, tāpat kā ļoti daudzi tai laikā, sāku ar baznīcu. Man likās, ka Dievs dzīvo baznīcā un Bībelē ir atbildes uz visiem jautājumiem. “Aplauzos” ļoti ātri, jau pirmo bībeles nodarbību laikā mācītājs man nevarēja atbildēt uz jautājumu, kāpēc tad Dievs to zemi radīja? Un man bija pirmā vilšanās garīgumā. Sapratu, ka mācītāji paši bieži vien nezin atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Jautājumiem, kas sākas ar - kāpēc? Varbūt zin, bet nemāk paskaidrot. Un vilšanās bija nevis tāpēc, ka nezin, bet gan tāpēc, kā tēlo, ka zin, un liek lasīt atbilstošos tekstus, kas it kā skaidro šo jautājumu. Līdz iesvētībām tiku, bet atbildes nesaņēmu.

Sapratu, ka gribu beidzot mācīties to, kas mani interesē. Ja visu skolas un augstskolas laiku mācījos inerces pēc, jo tā dara visi (programma), tad tagad jutu, ka mani interesē pavisam citas lietas. Iestājos astroloģijas skolā. Man vēl vidusskolu beidzot, nebija skaidrs, ko dzīvē gribu darīt, jo vienkārši slīdēju cauri padomju sistēmas skolai. Ko lika, to darīju, kur stūma, tur kustējos. Un, patiesību sakot, nekas no skolā apgūstamajiem mācību priekšmetiem arī mani neinteresēja. Diemžēl ezotērika nav iekļauta apgūstamo priekšmetu skaitā, jo garīgā dimensija šobrīd ir atstāta baznīcas pārziņā, bet padomju sistēmā garīguma nišā dzīvoja zinātniskais komunisms. Šobrīd saprotu, baznīca ir bizness, kurā savu dzīvības spēku mēs iemainām pret ticības apliecinājumu - solījumu konkrētajai konfesijai. Ar attiecīgiem rituāliem to katru dienu nostiprinot.

Astroloģija manī lauza sterotipu par to, ka cilvēks spēj savu dzīvi kontrolēt. Mācoties par planētu savstarpējo mijiedarbību un sakarībām, nonācu pie secinājuma, ka ir augstāki, varenāki spēki par cilvēku-parasto. Ieraudzīju planētas kā kosmosa ķermeņus, kā dzīvas, enerģētiskas būtnes, kas tāpat kā zeme kustās kādā savā noteiktā orbītā un ar starojumu spēj ietekmēt ikvienu cilvēku uz šīs zemes. Sapratu, ka esmu mazs puteklis un manu pašapziņu tas nekādi nevairoja. Bet vienlaicīgi deva ļoti daudz atbilžu uz jautājumiem par fiziskās dzīves notikumiem, par dažādu cilvēku savstarpējo mijiedarbību. Pieņēmu sapratni, ka ir lietas, ko dzīvē nevar mainīt. Un viena no tām ir konkrētais piedzimšanas mirklis, kurš nosaka arī dzīves galvenos notikumus. Tai laikā domāju, ka fizisko pasauli un paredzētos notikumu izmainīt nav iespējams.


Skolotāju un dažādu ceļa norāžu parādīšanās.

Kad ir atvēries šis garīgais ceļš, ļoti savarīga ir intuīcijas trenēšana. Sākumā ar skolotājiem tiek saistīti tikai pozitīvie notikumi. Tā sakot, līdzīgais pievelk līdzīgo, bet pieaugot izpratnei par notikumu kopsakarībām, sākam atpazīt arī negatīvo notikumu un “slikto” draugu pozitīvo lomu savā izaugsmes procesā.


Intuīcija ir Dvēseles valoda. Un līdz ko Dvēsele ir “sagaidījusi”atbildes reakciju - cilvēks paklausa un neizvēlas prāta izdomāto risinājumu, tad arī notiek dažādu situāciju piespēlēšana. Tas liek arvien vairāk ieklausīties sevī un pieņemt sev neraksturīgus lēmumus. Vislabākā sajūta ir tad, kad saproti, ka izvēloties intuitīvo lēmumu, patiešām situācija ir atrisinājusies necerēti veiksmīgi. Un varbūt pat risinājums ir tāds, kādu ar prātu nekad neizdomāsi. Jo prāta izdomas spēja ir ierobežota. Prāts piedāvā risinājumus no jau piedzīvotām situācijām, izvēloties vispiemērotāko. Bet Dvēseles piedāvātais bieži vien ir netradicionāls, kaut kas pilnīgi jauns, jo Dvēsele “dzīvo”absolūto iespēju laukā.


Skolotāji var būt dažādi garīgie līderi vai vienkārši cilvēki, tās var būt situācijas, kas jārisina, vai lēmumi, kuri jāpieņem. Šeit ļoti svarīgi ir klausīties kāda ir piedāvātā līdera mācība. Vai skolotājs aicina sekotājus atvērt savu potenciālu, izpētīt iekšējo stāvokli, meklēt individuālus risinājumus. Vai arī viņš noliek savu Dieva izpratni kā tādu, kurai jāseko, jāpraktizē un jāpiemēro sev. Protams, var būt periodi un prakses garīgajā izaugsmē, kurās absolūti jāuzticas skolotājam, jāatdod sevi viņa laukam, transformāciju veikšanai. Tas jau notiek automātiski, esot klātbūtnē vai komunikācijā. Patiess skolotājs nekad nesalīdzina un neierobežo izaugsmē, viņš nedod gatavas atbildes. Viņš var prasīt disciplīnu un koncentrēšanos, taču brīvā griba paliek tevī pašā un nekad nav baiļu, esot viņa klātbūtnē.


Nav labu vai sliktu garīgo skolu un mācību. Ir tikai katra individuālā izaugsme. Kādā periodā ir nepieciešams viens skolotājs. Bet pēc laika, kad mācība apgūta, būs cits. Skolotājs atnāk brīdī, kad skolnieks ir gatavs.

Neredzamās pasaules klātbūtnes aktivizēšanās.

Ir cilvēki, kas visu mūžu iet roku rokā ar paralēlo pasauļu būtnēm un pārāk nesatraucas par dažādu mistisku parādību aktivizēšanos. Galu galā, pat Baznīca atzīst, ka kapsētās var sastapt spokus, un tās ir Dvēseles, kas nav radušas mieru. Šajā gadījumā drīzāk būs runa par sajūtu un sapratnes apzināšanos. It kā no nekurienes atnāk izpratne par pasaules daudzdimensionālo raksturu. Protams, parādoties dažādām būtnēm, gandrīz vienmēr parādās arī bailes. Bet šīs sajūtas pāriet, līdz ko saprot kas notiek. Paralēlās pasaules īpaši aktivizējas miega laikā, var būt dažādi sapņi, var būt arī bezmiegs, uztrūkšanās nakts vidū un citas izpausmes.


Esmu sapratusi, ka vislielākās bailes rodas nezināšanā, kas ir arī neizpratne. Zināšanas par to kā notiek pasaule, ļoti nomierina. Zinot par dažādu būtņu eksistenci, par dažādu paralēlo pasauļu noteikumiem, ir vieglāk sevi noskaņot pozitīvi. Būtu nevietā runāt par nevajadzīgu ziņkāri, pārgalvīgi mesties astrālajos ceļojumos. Tāpat kā mūsu realitātei ir savi vaiksmīgas dzīvošanas nosacījumi, tāpat arī paralēlajās dimensijās ir savi noteikumi. Izšķirīgs parasti ir augstu vibrāciju enerģiju potenciāls. Dodoties šādos ceļojumos, vienmēr jāatceras par aizsardzību. Ir dažādas tehnikas, piemēram eņģeļu piesaukšana utt.. Arī satiekoties ar dažādām būtnēm, kas izraisa bailes, ir jāmēģina koncentrēties uz lūgšanām un pozitīvu gaismas plūsmu. Aizsardzība nav nepieciešama tikai pārejot uz 5D līmeni, kas uz Zemes šobrīd ir ļoti reti sastopams. Mēs vēl atrodamies ļoti zemās vibrācijās, līdz kurām spēj aizsniegties dažādas mums nevēlamas un nepatīkamas būtnes.

Mirklis šeit un tagad.

Pieaugot apzinātībai, mēs saprotam, ka ļoti svarīga ir klātbūtnes momenta sajūtas piedzīvošana. Tā ir nerimstošo domu vilcienu plūsmas apturēšana, mēģinot paturēt savas uzmanības laukā tikai pašreizējo mirkli. Visvienkāršākais variants ir mēģināt noturēt uzmanību meditācijas laikā, to virzot pa ķermeni, vai arī koncentrējoties uz elpošanu, vērot kā plaušas izplešas un saraujas. Parasti prāts aiziet savu ceļu un sāk domāt domas, bet regulāri praktizējot, pamazām izdodas uz mirkli šo plūsmu apstādināt.


Visās garīgajās praksēs tiek uzsvērts šis moments, jo patiesā radīšana vai dzīves dzīvošana notiek tikai šai vienā mirklī. Viss pārējais ir tikai atmiņas vai nākotnes programmas. Realitātes radīšana laika līnijā notiek nepārtraukti. Kā lāzera stars automātiski piefiksē piena paciņas izgatavošanas laiku, tai noslīdot no konveijera lentes, tāpat arī mūsu Dievišķās Dzirksts signāls atzīmē noteiktu realitātes punktu mūsu laika līnijā, to piedzīvojot. Un, jo apzinātāk mēs spējam šo mirkli piedzīvot, jo vairāk spējam būt noteicēji pār notikumiem savā dzīvē. Apzināti virzīt šo notikumu plūsmu.


Izmainīt savu notiekošo dzīvi var tikai klātbūtnes sajūtas mirklī, kad prāts ir vienots sirdī un doma, tēlaini izsakoties, apdvēseļojas. Doma pati par sevi ir kā impulss, kas kaut kur dodas(ir virziens). Sirdī esošā mīlestības plūsma ir kā spēcīgs magnēts, kas pievelk apkārtni. Ja izdodas domu iesēt sirdī, jeb patiesi noticēt iespējamībai, tas arī ir radīšanas mirklis, kurā realitāte mainās. Un to mēs varam iekviens. Spēja ticēt brīnumam ir mehānisms kā mainās šī realitāte.


Novērotāja pozīcija.

Pienāk brīdis, kad apkārtējās pasaules trokšņi aprimst tik tālu, ka ir iespējams tāds interesants stāvoklis, kurā mēs it kā esam notikumos iekšā, bet tajos nepiedalāmies. To sauc par novērotāja pozīciju. Izdodas distancēties no emociju plūsmas. It kā noliekot sevi absolūtā miera stāvoklī, no kura var “ar vēsu prātu” reaģēt uz notiekošo.

Sākumā šķiet, ka esi kļuvis vienaldzīgs. Un, ļoti bieži cilvēki, ievērojot šīs pārmaiņas, pārmet vienaldzību. Bet vienaldzība ir pavisam cits stāvoklis, kurā atrodoties, cilvēku neinteresē notiekošais, viņa uzmanība ir vērsta citā virzienā, un viņš nav klātesošs.


Atrodoties novērotāja pozīcijā, mums tāpat saglabājas interese par notiekošo, bet šī interese ir virzīta it kā no paša novērotāja (manis pašas) iekšējās pasaules pozīcijas. Skan diezgan sarežģīti, bet situāciju tu redzi nevis kā ārēju notikumu, bet vienlaicīgi esi gan iekšā, gan ārā. Gan skaties, gan piedalies. Redzi visus aspektus, negatīvos(-) un pozitīvos(+), bet tas tevi neietekmē, nerausta sajūtu aukliņas. Tu redzi, ka viss notiek, bet pats vairs nešūpojies līdzi emociju šūpolēs. Ir līdzsvars. Ja izdodas šādi nolīdzsvaroties, tad iekšējais miers līdzinās sajūtai “bija vērts dzīvot, lai to pieredzētu”.

Atrodoties novērotāja pozīcijā ir iespējams sajust fiziski kā notiek enerģijas virzīšana. Un teiciens,“kur virzi savu uzmanību, uz turieni aizplūst arī tava enerģija”, iegūst pavisam citu jēgu. Šeit to var ne tikai novērot, bet arī izmainīt. Vērot, kas notiek, ja pievērsies tai vai citai situācijai. Jau neliela situāciju projekcija.


Paplašinātā realitāte.

Nākošais solis jau ir kopējās realitātes apzināšanās. Garīgie teksti ir pilni ar salīdzinājumiem, ka “Viss ir Viens”, “Dievs ir viss”, “Mēs esam Dievā”, “Mēs esam vienoti” utt. Teorētiski jau mēs visi to zinām. Bet šos tekstus sajust reālā darbībā ir pavisam cits.

Pienāk brīdis, ko var nosaukt arī par kārtējo kvantu lēcienu, citas dimensijas atvēršanos vai līdzīgi, kurā tu ieraugi citos sevi. Tu vienlaicīgi esi viss vienots ķermenis, kurā esi tu pats un visas būtnes. Tu sajūti ko otrs jūt un tu sajūti viņa domu viļņus, un pats interesantākais, ka tu redzi pats sevi, kas skatās tevī ar otra acīm. Tu ieraugi, ka skaties pats sev acīs kā spogulī. Un pazūd identifikācija - es, viņš, klasesbiedrs, darba kolēģis… Ir apzināta klātesamība ikvienā matērijas atomā. Ir sapratne par kopējo lauku, par vienotību, nedalāmību, un teiciens “Viss ir Viens” iegūst pavisam citu dimensiju, citu caurredzamību, jo šajā stāvoklī atrodoties, arī matērijas daļiņas kļūst mazliet caurspīdīgas, it kā ieraugi blīvuma potenci, elektromegnētisko magnētisko lauku, kas veido dažādas blīvuma pakāpes.

Es to ieraudzīju fiziskās būtnēs, fiziskos cilvēkos, vēl man nav izdevies izjust šo kopības sajūtu ar materiāliem ķemeņiem, piemēram ar galdu vai krēslu. Ar dzīvu augošu koku ir mazliet savādāka mijiedarbība. To vēl īsti neizprotu.

Mijiedarbība ar matricu.

Varu to pārstāstīt tikai kā pieredzes stāvokli, kurā atrados neilgu brīdi, varbūt pāris minūtes, kad esot kustībā, braucot, piepeši aptvēru, sajutu, ka atrodos uz vietas, vienā punktā, bet apkārtne kustās, skrien man garām. Atgriežoties atpakaļ parastajā stāvoklī mani piepildīja nepieredzēta laimes un prieka sajūta, milzīgs pozitīvas enerģijas vilnis, kas pacēla vēl nebijušas svētlaimes stāvoklī. Tai brīdī man likās, ka lielāku laimi nevar piedzīvot.

Ilgu laiku nesapratu, kas notika, kas tas bija par apziņas stāvokli. Un tikai pavisam nesen, klausoties citu cilvēku pieredzes stāstos, sapratu, kas tas bija. Izrādās, ka nejauši biju “izkāpusi no vilciena”. Es biju ārpus matricas. Es to sajutu. Matrica ir tas pats kvantu lauks, kas atbild mūsu būtības impulsam. Matrica ir dzīva, krāsaina, mainīga un ļoti, ļoti skaista. Matrica ir iespēju lauks mūsu radīšanas brīnumam, ko piedzīvojam ik mirkli. Matrica ir datorsspēle ikdienā. Matrica atsaucas ikvienam mūsu impulsam, katrai domai, jūtai un darbībai. Matrica ir dzīvs organisms, kura daļa mēs esam.

Matricai atbilstoša ir paruna, "Kā sauksi, tā atsauksies". Kādu impulsu sūti, tādu realitāti arī radi. Un svarīgs ir mūsu būtības kopējais impulss, kurā ir ietverta visa karmiskā pieredze, visas programmas, visi nākotnes scenāriji un brīvā griba to piedzīvot. Izpaust.

Mēs esam šūna/impulss Matricas iespēju ķermenī. Mēs radām, izpaužamies un ar savu dievišķo enerģiju to uzturam. Tie ir šīs realitātes noteikumi. Un kādā mirklī to saprotot, atnāk ļoti daudzas atbildes uz senajiem “kāpēc?”. Vai arī precīzāk būtu teikt, ka šie “kāpēc?” izzūd, jo saproti nedalāmības jēdzienu un aptver ka šajā kontekstā veco jautājumu vairs nav.

Un kā jau ar visu, ko tikko esi atklājis, saprotu, ka katrs solis nezināmajā ir atkal jauns sākums tajā pašā vietā. Esmu pakāpusies vien soli tuvāk sev un ieiešana sevī kļūst par zināma veida atkarību, kad gribas arvien dziļāk, skaistāk un niansētāk izprast sevi un savu pieredzi šeit.

Ir pieredze un ir iespējas. Un ir iespēju lauks. Šeit es aprakstīju savu pieredzi. Savus kvantu lēcienus. Bet katram šie posmi var būt pilnīgi individuāli. Mēs ikviens varam izvēlēties šo realitāti piedzīvot. Mēs tāpat varam turpināt baidīties un ļaut sev piedzīvot šo baidīšanās dzīvi. Bet mēs varam riskēt un lekt nezināmajā, mēģināt izgaršot vēl nepiedzīvotas sajūtas un atļaut sev radīt tieši tik brīnišķīgu dzīvi šeit, cik vēlamies. Bet vislabāk uzticēt vadību savai Dvēselei. Viņa saudzīgi un maigi mums iemācīs, kā būt šajā brīnišķīgajā piedzīvojumā Matrica-Zemes dzīve.


Mīlestībā,

Inese