Divas mīlestības realitātes


🐬Labrīt, mīļie,

Šorīt pamodos agri. Es- lielais gulētājs, kas rītos ir pūce un vakaros cīrulis. Un man viena doma galvā- jā, tas notiek un tieši tā notiek.


🐬Atcerējos pagājušā gada ziemas saulgriežus, tāpat pēdējos gadus, sākot jau no 12.-tā gada (un sākās jau tas krietni agrāk) kad tik cerību un priecīgu gaidu un ticības pilna dzīvoju un izdzīvoju katru fizisko apliecinājumu tam, ka pāreja notiek, Zeme mostas, izlien no 100gadu mākslīgā miega. Kā apburtā princese. Un līdz ar pamošanos, notiek arī apburtās pils atmošanās. Visi dzelkšņi, stīgas un liānas, kuras ietina esošo pasauli ciešā tvērienā, mirst, jo vairs nav burvju spēka, kas baroja to saknes un deva spēku cietuma sienām. Tā ir pasaka un tie ir simboliskie tēli, kuros runā vai kurus saprot mūsu zemapziņa. Ikkatra cilvēka uztveres kodi ar kuriem mēs veidojam savu šodienu, to mirkli, kad pamostamies jaunai dienai un dzīvojam visu saules ciklu.


🐬Tikai pirms pāris mēnešiem, es tādā iekšējā satraukumā izdzīvoju ziemas saulgriežu punktu, jo zināju (vai ticēju), ka ir gaismas jauda uz Zemes šobrīd tik spēcīga un pietiekoša, lai jaunās Zemes telpa uzsāktu savu atsevišķo realitāti. Vēl ļoti plastiska, maiga, līdz galam nenoformējusies, bez konkrētiem apveidiem, tikai ar milzīgu iekšējo potenciālu, kas ved uz attīstību, pilnveidošanos un jaunu evolūcijas ciklu. Uz to, kur esam radītāji tiešā, praktiskā darbībā. Te neko nevar atkārtot, jo nekā nav bijis. Jaunā pasaule izaug un piedzimst mūsu katra sirdī, jo gaismas enerģija vai, vienkārši sakot, katra sirds mīlestības spēks izplūst tevī/manī un apkārtējā pasaulē, veidojot skaistus ziedus, tīras krāsas, nebijušas formas un saskarsmes. Kas katrs ir kā pirmatklājums pašam sev. Un tas viss notiek.


🐬Un vienkaicīgi grūst, sabrūk un krīt nebūtībā vecā sabiedrība, vecās čaulas, uzskati, sāpju un ciešanu pieredzes. Un mums katram tādas ir, jo mēs neuzradāmies tukšā vietā, mēs katrs savu pieredzi krājām, izdzīvojam un apzinamies šobrīd tādu, kāda viņa ir. Un tur ir gan vardarbība, gan mokas, gan līdzjūtība, žēlums, bezcerība un bezpalīdzība. Kad izmisumā kliedz uz debesīm un aizver savu sirdi dieva gaismai, paliekot nejūtīgs, cietsirdīgs un bezspēcīgs. Kad moki sevi un citus gan apzināti, gan neapzināti. Un par to visu domājot, atceroties, sajūtot, liekas, ka mati ceļas stāvus un domā, kam tas viss? Kādēļ?


🐬Un izdzīvot ciešanu pieredzi ir tikpat vērtīgi kā izdzīvot prieka un laimes pieredzi. Tā vienmēr ir jaunatklāsme un tikai vēlāk, kaut kad no kopējās sapratnes ir redzams, kas un kāpēc notiek. Tā klātbūtnes tiešā pieredzēšana dod dvēselei tik vajadzīgās krāsas un pieredzes. Kā svaru kausos savā sirdī visu kārtojam, lai iekšā ir stabila taisna vertikalitāte, kurā kā gaismas lāzera projekcijā sadeg un izlīdzinās viss dualitātes pretpolu cīņas lauks.


🐬Patiesa līdzjūtība un žēlsirdība šobrīd ir sajūta, kura mostas katra cilvēka sirdī. Līdzpārdzīvojums un apziņas gaisma, kad saproti- tas apkārtējais trakums ir 90% cilvēku galvās un tikai 10% fiziskajā realitātē. Jo iekrītot populārās informācijas laukā, ziņās, soc tīklos, bildītēs, video un citos, mēs tikai vairojam un kā lielā ugunskurā piemetam arī savas dzīvības enerģijas ogles.


🐬Un šobrīd vairāk kā jebkad ir aktuāla seno domātāju tēze par spēju vai nespēju kaut ko ietekmēt. Ja tu nevari fiziskos notikumus mainīt, tad savu attieksmi gan vari pilnībā kontrolēt. Saprast, ielūkoties sevī, par ko tev sāp, kādēļ tāds pārdzīvojums? Vai tiešām tie ir šie svešie, nezināmie cilvēki vai tās tomēr ir dziļi mītošās bailes par savu dzīvību, par saviem bērniem, radiniekiem, īpašumu. Savām cerībām un sagrautajiem sapņiem. Paša nestabilitāte un panika, jo sagrūstot pasaulei, mēs kopā ar atlūzām krītam bezdibenī. Un tas notiek realitātē, mūsu katra sirdī, sajūtās, bezapziņas atmiņās. Viss snaudošais kā netīras duļķes ceļas virspusē, jo grib tikt aizskalots.

🐬Jaunā pasaule ir dzimusi, bet vecā vēl nav mirusi. Agonija un sabrukšana ir šausmīga. Karš, posts, vardarbība, brālis pret brāli un principi, vara, ietekmes, pārliecības. Viss vienā kokteilī, un fiziskā pasaule sadalās pirmelementos, kuri pāriet viens otrā līdz izšķīst gaismā, nebūtībā, tukšumā. Atbrīvojas un atgriežas savā sākotnē.


🐬Ja tu vari darīt ko konkrētu, ja jūti aicinājumu piedalīties, sevi attīrīt, izdzīvot un sajust šo sagrāvi, tad tu esi atnācis īstajā brīdī, piedzīvot un tīrā klātbūtnē, iegāžoties aizmirstības skavās, papilnam vari izdzīvot plosošās emocijas, sajūtas, pieķeršanos un zaudējumus. Un katrs, kurš esam šeit kaut kādā daudzumā to visu piedzīvojam, izmetam virspusē, ieraugam un ar lūgšanām aizskalojam. Ticībā, mīlestībā un bezgalīgā dieva gaismā tas viss kļūst par skaidru un tīru beznosacījuma mīlestību. Šeit nereālu, bet ārpus duālā, tik saprotamu un dabīgu.


🐬Bet ir jau arī jaunā pasaule. Es savā vīzijā to ieraudzīju kā smalku tīklotu pavedienu musturu, dzīvības zieda rakstos, kas vijas caur mums un ap mums. Varbūt līdzīgi kā zirnekļa tīmekli, kas ir pietiekoši spēcīgs, lai noturētu mūs visus un tomēr tik trausls, lai, piepildīti ar patiesas aizmirstības sāpju emociju, mēs izkristu cauri, paši to pat nepamanot. Bet tomēr tas viss pastāv līdzās. Tas ir reāls un fiziski sajūtams. Aptaustāms un pagaršojams. Ar visām maņām piedzīvojams iekšējais stāvoklis.


🐬Un tikai mūsu katra personīgā izvēle piedzīvot savu realitāti, notur vienā vai otrā laukā.


🐬Tas nav stāsts par cietsirdību, neiejūtību vai vienaldzību. Tas ir stāsts par diviem vilkiem, kurus barojam. Par spēju pateikt jā sev un nē citiem. Par saprašanu, ka tikai pats sevi var mainīt un tikai pats arī esi tas vienīgais cilvēks ko vari izmainīt. Mēs varam nogrimt un varam atdzimt. Un izvēlēties katru mirkli piedzīvot savas dvēseles izvēles, būt plūsmā, piepildīt un uzturēt sevi tādā formā, kad pietiek sev un var dot arī apkārtējiem. Patiesu līdzcietību, žēlsirdību, atbalstu, pieņemšanu, sapratni un dieva mīlestības pieskārienu.

Tas viss ir blakus, tepat rokas stiepiena attālumā, 12 pirksti virs galvas. Viss izplatījums ir klātesošs mirklī, kad apzinies savu dievišķo dabu, savu izcelsmi, mājas un avotu. Tad iekšējā pulsācija kļūst netverami spēcīga un atliek vien sekot plūsmai, kur sirds tevi nes.

Lai mums viegli uz jaunās zemes😊

Tiekamies, jo esam jau šeit🌟

Inese🌺