Dimensijas un akmens skulptūras.

(24.04.2019./23.07.2021.)


Ir idejas, kuras galvā noformulējas viegli un ātri atrod savu izpausmi. Bet ir procesi, kuru materiālā realizācija prasa laiku. Rakstu par dimensiju pārejas ideju aizsāku pirms diviem gadiem, tas bija sākotnēji iecerēts kā Kaukāza ceļojuma piezīmju otrā daļa. Bet vienā mirklī skaidrais domu plūdums izsīka, sapratu, ka man pietrūkst kādas atslēgas, zināšanu vai izpratnes par šo procesu. Teorētiskās zināšanšas no rakstītajiem avotiem nedeva to fiziskās esības sajušanu, kad vienkārši zini, nevis tikai tici, ka tā varētu būt. Tādēļ ats ideju atvērtu un šo divu gadu laikā ik pa brīdim atgriezos, atgriezos... līdz sajutu, ka varu atkal piesēsties un aprakstīt kādu pieredzi, kas skaisti kā krāsainas mozaīkas gabaliņš viegli iegūla trūkstošajā vietā. Tajā nebeidzamajā dzīves radīšanas procesā, kas mums ļauj piedzīvot brīnumainās atkalatcerēšanās sajūtas. Tas viss ir bijis. Mēs visi to zinām, tikai mazliet jāpiepūlas, jāļaujas un jānotic. Un tātad - sākums kādā aprīļa pēcpusdienā pirms diviem gadiem:

...Šogad skaistais pavasara ceļojums pagāja zirga zīmē. Vai arī to drīzāk varētu salīdzināt ar ikdienas rotaļu: Kādus zirgus mēs ieraudzīsim šodien? Kādu situāciju mums piespēlēs? Kalnos zirgs nav nekāds retums. To ir diezgan daudz un var sastapt bieži. Tikai šoreiz šīs satikšanās bija īpašas. Mūsu domām un sajūtām īpašas. Virmoja gaisā jautājums: Ko nozīmē zirga tēls? Kāpēc šoreiz mēs ievērojam tieši zirgus? Citreiz ir neskaitāmi aitu bari, gani, suņi, sniegotās kalnu virsotnes. Bet šoreiz zirgi.

Bet brīnums sākās ar akmens zirgiem. Pēc mūsu pavadoņu versijas, šie akmens veidojumi varētu būt bijuši vai nu kā skulpturāls mākslas darbs vai kapu piemineklis, droši vien varētu būt arī citas versijas. Man interesants šķita pats akmens veidojums. Vienkāršs un skaists, bija patīkami pieskarties. Salīdzinot ar mūsu augma izmēru, tāds neliels.


Atmiņā nevilšus uzradās salīdzinājums ar Latviešu brīnumpasaku par Raganas apsi. Kurā stāsts ir par diviem brāļiem un viņu kustoņiem, kurus Ragana ar savu burvju kociņu/irbulīti/nūjiņu pārvērš par akmeņiem.


Turpat netālu bija arī skulptūras, kas atgādināja aunu vai aitu. Uz brīdi bija sajūta, ka atrodamies vai pārceļamies uz Apburto mežu. Ja domājam par pasaku un teiku vēstījumiem, tad uzreiz gribas pieminēt tēlaino pasaules izpratni, kas ietver dažādu dimensiju krustošanos un spēju pāriet no vienas otrā, izmantojot kādus maģiskus instrumentus, atslēgas vai kodus. Bet, kā jau iepriekšējos rakstos esmu minējusi, maģisks notiekošais process šķiet tikai nezinātājam. Acīm redzamie brīnumi, patiesībā ir noteiktu zināšanu pielietošana konkrētā vietā un laikā. Dimensiju šķērsošana ir iespējama, ja dodam sev atļauju to darīt. Ja esam mierā, drosmīgi un ar atvērtu uztveri. Arī pasakā par akmeņiem visi tiek pārvērsti tikai pēc Vecākā brāļa atļaujas došanas. Protams, viņš tai brīdī vēl nezin par Raganas burvju spējām. Viņš jūtas spēcīgs un varošs, jo viņam ir palīgi, viņa dzīvnieki. Savukārt, Jaunākais brālis, kas dodas Vecākajam pa pēdām, saprot, ka viss nav tik vienkārši, ir jābūt kādai atslēgai, ja brālis ir sastindzis akmenī. Viņš uzklausa princesi (savu dvēseli), kas dzīvo pilī (viņa paša ķermenī). Atminējis Raganas noslēpumu, viņu uzveic brīdī, kad Ragana nevar pielietot savas spējas. Jaunākais brālis, nevis atļauj Raganai darboties no savas drošās vietas (dimensijas), bet liek nokāpt lejā, pāriet dimensiju robežu un ienākt šai pasaulē (kļūt materiālai). Ragana ir "nokāpusi no koka bez savas burvju nūjiņas" un nostāj uz zemes, maģiskie instrumenti, kas viņu aizsargā un dara pāraku, ir palikuši paralēlajā dimensijā - apsē, kur tie ir neaizsniedzami (otrā pusē). Rodas līdzīgs spēku jeb zināšanu samērs un Jaunākais brālis spēj atbrīvot visas akmenī ieslodzītās dvēseles.


Varbūt pārāk garš pasakas izklāsts, bet ļoti tiešā veidā ļauj ieraudzīt zīmes, kas norāda uz dimensiju pārceļošanas aprakstiem pasakās. Tiešā veidā liek sajust visa apkārt esošā vienotību. Atslēgas ir tās pašas visās Zemeslodes vietās. Un mūsu tautasdziemas (skaņu un vārdu virknējumu kodi) kā dimensiju šķērsošanas un pāriešanas instrumenti vienlīdz labi strādā gan Latvijā, gan citur pasaulē.


Spēka vietās dimensiju šķērsošana seno civilizāciju pārstāvjiem bija ikdienas situācija. Tie ir kā planētas pulsa punkti, kuros mainās parastais magnētiskais lauks, un šīs izmaiņas var "ieslēgt" dažādus procesus cilvēku smadzenēs. Notiek acīm redzamais neticamais. Protams, spēka vieta var arī neatvērties garīgajam meklētājam. Tā var būt kā vienkāršs tūrisma objekts ar senu un daudzslāņainu vēstures kontekstu. Un te svarīgi saprast un apzināties savu vēlešanos un gatavību piedzīvot, sajust un doties nezināmajā. Paļauties, doties un būt gatavam piedzīvot to, par ko nav ne jausmas (aizej tur, nezin kur). Dziedot šajā brīnišķīgajā, senajā vietā, piedzīvoju sajūtu, ko var aprakstīt kā apzinātu būšanu vairākās dimensijās vienlaicīgi. Šādu klātbūtnes fenomenu var īpaši sajust spēka vietās. Sāku meklēt informāciju par balss dziedāšanas radītās frekvences fenomenu. Vienu no atbildēm atradu Drunvalo Melhisedeka grāmatā par Dzīvības zieda noslēpumu. (Друнвало Мельхиседек "Древняя тайна цветка жизни"). Sapratu, ka mēs, darbojoties ar savu balsi kā ar kamertoni, uzskaņojam sevi (savu biolauku) dažādās dimensijās vienlaicīgi. Un sajūta par citas realitātes klātbūtni bija pilnīgi visiem grupas dalībniekiem, gan tiem, kas dziedāja, gan arī tiem, kas tikai klausījās. Tas liecina par kopējā lauka spēku, kam vēl papildus jaudu deva arī vietas īpašais starojums. Katrai skaņai ir noteikts viļņa garums, kas attiecīgi ir arī konkrētas dimensijas struktūras pamats. Šobrīd no kvantu fizikas atklājumiem jau zinām, ka kvantu daļiņai ir 2 dabas, tā var darboties kā daļiņa un vienlaicīgi būt arī viļņa struktūra. Tai laikā, kad tika veidota grāmata par Dzīvības ziedu (aptuveni 1984.gads), vēl kvantu fizika nebija guvusi tādu piekrišanu un popularitāti kā tas ir šobrīd. Bet skaņu dimensijas tiek skaidrotas tieši no šī skatu punkta (tātad vēl viens pierādījums informācijai no "ārpuses" vai iekšpuses). Protams, mums ir grūti iedomāties kā grāmata - priekšmets var vibrēt (kustēties) viļņa struktūrā. Tas viss mums liekas, jo darbojamies ļoti ierobežotā vibrāciju diapazonā. Mums liekas, ka grāmatai ir cieta forma, tā ir stabila. Bet(!), atslēgas vārds šajā gadījumā, lai pārnestu uzmanību citā dimensijā ir liekas. Līdz ko mēs pieļaujam, ka grāmata var sastāvēt no viļņa struktūras, kardināli mainās uztveres punkts. Prāts uzreiz grib meklēt izskaidrojumu, kāpēc vilnis un plūsma ir ciets. Vieglāk to ir iztēloties ar mūzikas pierakstu. Ļoti daudzi no mums spēj iedomāties konkrētu noti, kas uzrakstīta uz nošu līnijas (standarta skolas programma), mēs to spējam izdziedāt gan domās, gan balsī. Vienlaicīgi uztvert vismaz trīs dažādās dimensijās (apzināti). Grāmatā ir burti, vārdi, simboli, kas sakārtoti noteiktā secībā, lai varētu nodot vēstījumu. Mēs varm to izlasīt balsī, varam lasīt ar acīm (domās), tāpat uztvert dažādi - ar iekšējo un ārējo dzirdi -  kā dziesmas melodiju. Mēs ikdienā visu laiku kodējam informāciju, ieliekam enerģiju struktūras elementos. Mēs to darām visu laiku un darām to neapzināti, jo uzskatām par savas ikdienas sastāvdaļu. Mēs to pat neievērojam, jo tas ir dabiski. Bet, ja kaut uz mirkli, kļūtu apzināti un sāktu vērot, piemēram, kā caur manām balss saitēm aizplūst skaņas vilnis, kas iekustina gaisu, kā šis viļņa iekustinātais gaiss aiznes impulsu uz sarunu biedra auss bungādiņu. Kā mutes kustības uztver sarunu biedra acu skatiens un tas viss kopā veido informācijas plūsmu, kas pārveidota elektriskos impulsos sarunu biedra smadzenēs izveido vārdu jeb kodētu kombināciju, ko viņa ķermenis atpazīst kā kaut ko patīkamu, kas izraisa noteiktus hormonu svārstību viļņus ķermenī..... un tā tālāk. Cik jaudīgas biosistēmas mēs esam... Tāpat mūsu smadzeņu "procesors" spēj uztvert un pārraidīt arī dažādu viļņu diapazonos. Svarīgs ir tikai uzskaņošanās process...


Jā..., un te es paliku pirms diviem gadiem. "Svarīgs ir uzskaņošanās process".

Kas var mums kā bioloģiskām būtnēm kalpot par kamertoni un kā vispār izvēlēties šo vibrāciju? Vai varbūt vibrācija izvēlas mūs? Kā atrast to raidstaciju savās smadzenēs, kas spēj pārslēgt režīmus?

Šobrīd man ir tā dzīvā sajūta, ka atrodoties fiziskajā realitātē, arī fiziski reaģējam jeb mūsu ķermenis pilda fiziskas funkcijas. Pievelkas un atgrūžas pēc visiem zenes likumiem. Un tas, ko es pievilkšu vai atgrūdīšu ir tikai un vienīgi frekvence kurā vibrē mana kopējā enerģija, mans kopējais lauks, kurš ir elektromagnētisks kā viss uz šīs planētas. Savu vibrāciju un raidstacijas pārslēdzēju es varu visu mūžu meklēt ārpusē, bet tas vienmēr ir bijis tikai manī iekšā. Jo visas dimensijas ir iekšā. Mūsu kosmoss un augstākās vibrācijas tāpat kā dvēsele, dievs un augstākais es ir iekšā, katrā, ikvienā. Un jo es dziļāk spēju sevī ielūkoties, jo tuvāk nokļūstu gan savai būtībai, gan kopējam avotam, gan radīšanas pirmssākumam.

Saprast šo pamatpatiesību ir pats, pats galvenais. Un nav neviena atbildīgā par kopējām ciešanām vai ikkatra prieku. Cilvēks pats izvēlas, ko vēlas piedzīvot. Tas ir skaudri un ļoti tieši. Tā kā mēs esam bezgalīgā avota impulsa enerģija, tad arī ikvienu savas šeit piedzīvotās dzīves mirkli mēs pulsējam uz āru, izveidojot to realitāti, ko ar acīm redzam un ar citām maņām jūtam, kas izskatās kā pasaule kurā atrodamies, kā cilvēki, ar kuriem satiekamies. Tas viss esi tu pats viens vesels. Jā, tā ir teorija un tā ir arī dzīve.

Šobrīd, pārejas laikā, kad dzimst ļoti daudz dvēseļu, kam šī pamatpatiesība ir ne tikai teorētiska, bet jau bioloģiskajā struktūrā iekodēta, var likties, kam gan visas šīs 30, 100 un 1000 gadu vecās, novecojušās grāmatas un pierakstītās zināšanas. Man arī ik pa laikam liekas, kam tas viss, ja vari ieiet meditācijā, parunāties ar savu augstāko daļu un dabūt visas atbildes, kas nepieciešamas. Bet šeit, blīvajā formā ir tā interesantā "sevis aizmiršanas" pieredzes iespēja. Tā pat nav dvēseles tumšā nakts, jo tad jau tu zini, ka tev ir dvēsele, kurai grūti. Tā ir kā pieredzējums, kad tevis nav. It kā fiziski esi un pats par sevi brīnies, kā tas ir iespējams, ka tevis nav, bet tomēr fiziski eksistē. Tu esi gan pilns, gan tukšs vienlaicīgi. Tāds iluzionista triks. Tāds grūtums vēl aiz robežas, kur beidzas bezcerība. Un lūk, šajā mirklī vai dzīves ceļa nogrieznī kļūst svarīgs viss teorētiskais arsenāls. Gan grāmatas, gan čenelingu pieraksti un pats svarīgākais skolotāju un augstāko būtņu enerģijas lauks, kas atkal it kā no jauna pārstartē šo fizisko ķermeni kopā ar visu tevis paša radīto ilūziju, pasauli, kurā iedomājies esam. Tie ir kamertoņi, kas palīdz smadzeņu raidītāju noregulēt vajadzīgajā frekvencē. Tie palīdz uzskaņoties, atcerēties un atmosties.

Šo visu pārdzīvojot, atkal atvēru grāmatu par Dzīvības ziedu. Man likās, ka to lasu it kā pirmo reizi gan par senajiem zīmējumiem Ēģiptes alu sienās, kur attēlota tehnika dimensiju šķērsošanai, mainot vilni par 90 grādiem, gan par lidojošajiem šķīvīšiem, kas uzrodas un pazūd telpā, gan arī par mūzikas pierakstu toņos un obertoņos. 12 toņi, 144 obertoņi, monādiskā struktūra, dvēseles vibrācija, viļņa garums un struktūra. Leonardo da Vinči vitrūvija cilvēks, stigri ģeometriski precīzi uzbūvētie dzīvo būtņu ķermeņi noteiktās proporcijās, leņķos un enerģiju plūsmas sadalīšanās sievišķajā un vīrišķajā, Dzīvības zieds un latviešu austras koks, pasaules koks. Tas viss ir zīmējums 2 dimensiju plaknē. Un nevar aprakstīt ar 2 dimensiju instrumentiem 3 dimensijas. To var tikai ar speciālām formulām izrēķināt un attēlot, kā piemēram koordinātu plaknē attēlojot kubu vai sfēru. Tas vienmēr būs tikai zīmējums, bet telpisku varam to iztēloties.

Tāpat ir ar jebkuru dimensiju salīdzināšanu. Nevar ar vienas dimensijas instrumentiem attēlot to, kas notiek citās dimensijās. Un tieši tāpēc arī mūsu enerģētiskā struktūra ir daudzdimensionāla, vienlaicīgi esoša visās dimensijās, gan individuāla, gan kolektīva, gan vienlaikus izpausta un neizpausta. Ar vārdiem to nevar aprakstīt, bet to var sajust reālā apziņas pārceļošanas pieredzē.

Un šis pārejas laiks tādēļ ir unikāls. Mēs nevis vienkārši ceļojam dimensijās, pārslēdzam vibrācijas, mēs reāli testējam robežas. Jo tā ir pieredze pāriet dimensiju, neizejot caur nāvi. Mēs atkalatceramies to, ko jau zinājām. Saprast un pieņemt, ka esam gājuši degradācijas ceļu, aizmiršanas ceļu. Pieņemt to un mosties jaunam sākumam. Projekts ir tikai sākumposmā. Tas tiek lēnām darbināts un mēs pamazām pieradinām savus ķermeņus šķērsot robežšķirtni. No zemākām vibrācijām uz augstākām. No 3 dimensiju skatu punkta raugoties uz zīmējumu papīra lapā, kurai ir reālas 2 izpausmes augstums un platums, ir viegli iztēloties skaisti uzzīmēto ainavu, kas izmantojot perspektīvas likumus, izskatās kā attēlojoša trīs dimensijas, ietverot arī dziļumu. Bet krāsas punkts, kurš atrodas gleznā nekad neizkāps no tās laukā. Mēs esam šie punkti, kurus pārceļam. Mēs esam tai posmā, kad mācāmies un mēģinām atcerēties kā mainīt sava esības starojuma viļņa garumu par 90 grādiem (Dīvības zieds), lai pārietu citā dimensijā.

Šobrīd, kad zinātnieki ir nonākuši līdz tam, ka kvants ir gan daļiņa gan vilnis, man liekas, šis brīdis ir tuvāk nekā jebkad, lai atkal atcerētos kā ceļot dimensijās. Kā to piedzīvot.

Dimensiju šķērsošana literatūrā tiek aprakstīta kā ļoti smags piedzīvojums fiziskajam ķermenim. Daudzi neiztur un nomirst. Daudz ir dolmēnu stāstu par atrastiem mirušu ķermeņu nospiedumiem. Bet tikpat daudz ir stāstu par mistiski vienā mirklī pazudušiem cilvēkiem vai cilvēku grupām, kas aiz sevis atstājušas vien savu iedzīvi vai brīvi dreifējošus kuģus.  Es domāju, ka atbrīvošanās no traucējošiem ieradumiem, pieķeršanās savām ilūzijām, sajūtām un atmiņām, varētu šo procesu padarīt iespējami vieglāku. Un vislabāk ir sākt ar nelieliem apziņas mirkļiem - esmu tur, tad atkal te. Jo viss sākas ar to, ka vispirms noticam, ka šāda ceļošana vispār ir iespējama. Tas notiek punktā šeit un tagad, brīdī, kad ar savu uzmanību vairs nebarojam pagātnes tēlus un nākotnes ilūzijas, tad var sākt nospriegot savu iekšējo potenciālu jaunu dimensiju sajušanai.

Un, ja kādreiz man likās, ka šaubīšanās ir nestabilitātes un nepārliecības elements, kas traucē skaidri saskatīt lietas un mērķus. Tad tagad es šo īpašību varu nosaukt par vērtīgāko palīgu šajā pārejas posmā. Nekas vairs nebūs tā kā agrāk un šaubas atver iespēju vārtus. Kamēr mēs savā priekšā redzam skaidri nospraustus mērķus, tikmēr mēs dzīvojam sava prāta mežā, kur katrs koks ir atkal jauns mērķis. Tikai tad, kad paļāvībā aizveram acis un iztēlojamies tukšās vietas un saules gaismu, kas tās izgaismo, var sajust, kā izkļūt ārpusē.

Tāds, lūk bija mans ceļojums 2 gadu garumā, no brīža, kad pirmo reizi sajutu, noticēju, ka varam būt vairākās dimensijās vienlaicīgi, līdz reālam ceļojumam, kura laikā dimensiju šķērsošana ir kļuvusi par reālu fiziskas klātesamības pārdzīvojumu. Es to sajutu un izdzīvoju. Vairāk gan atgriežoties esošajā laikā. Strauji noenkurojoties atpakaļ, izdzīvoju gan īslaicīgu prāta "apstulbumu", gan arī sliktu dūšu kā jūrā lielos viļņos.Tagad es zinu, ka ir konkrēta robeža, nav nekādu plūstošu pāreju. Tas ir kā kalnos - viena virsotne un otra virsotne. Tas ir kā skaņu oktāvas. Ir ļoti daudz toņu, bet ir konkrēts viens, kurš iesāk jauno oktāvu. Un varbūt viss uzrakstītais ir haotiski gan pasakas, gan čenelingu informācija, gan personiskās sajūtas. Bet tāds ir šis laiks, kad viss samaisās, gan vecais, gan jaunais un mēs katrs pats esam tā pelnrušķīte, kura atlasa un sašķiro, saliek visu pa vietām. Graudus maizei un pelnus zemei. Un viss ir derīgs savā vietā.


Mīlestībā,

Inese