Atmiņas par senajām civilizācijām


Ir grāmatas, kas stāsta stāstus. Ir grāmatas, kas atver prātu. Ir grāmatas, kas apstiprina un dod atbildes uz jautājumiem, kuri tevī dzīvo, un kurus tu nemaz neapzinies. Un "hipnoterapeita ceļojums" ir šāda grāmata, pilna ar aktivējošiem kodiem, kuri tevī sāk stādāt pirms vēl esi to paņēmis rokās, pat pirms vēl informācija ir iztulkota vai nodrukāta.

Impulss, vāka attēls sociālo tīklu ierakstā garāmskrienot, un es jau zināju, ka izlasīšu, zināju, ka iztulkos un, ka viss jau ir noticis pirms vēl bija uzsākts.

Šovasar piedzīvoju pirmo panikas lēkmi savā mūžā. Pilnīgi drošā vidē, kopā ar savu fizioterapeiti, ārstnieciskās fizkultūras nodarbības laikā. Rehabilitācijas centrā, kuru apmeklēju, ir daudz un dažādas ierīces, ar kuru palīdzību var atgūt vai uzlabot fizisko veselību. Un par šo ierīču darbību un specifiku tu nezini, kamēr nav vajadzība tās izmantot. Tāpat arī ir pilnīgi normāli, kad vienā telpā, kura ir pietiekoši liela, var individuāli vingrot divi cilvēki ar saviem treneriem, kā parastā sporta klubā. Un biju jau pieradusi, ka var nepievērst uzmanību tam, kas notiek blakus, bet koncentrēties tikai uz to, ko pats dari, mēģinot pareizi izpildīt savus vingrinājumus.

Trenējot līdzsvara sajūtu, daudz vingrojumus izpildu uz paklājiņa, guļot uz grīdas. Un tad kādā vienkāršā vingrinājumā, pēkšņi sajutu, ka sāk vibrēt grīda. Pārsteiguma moments (!), negaidīti un pēkšņi. It kā nekas traks.

Bet es attapos kādā savas iepriekšējās dzīves epizodē, uz kuru sekundes desmitdaļā izgāju caur piedzīvoto pirms daudziem gadiem. Aktivators šajā situācijā bija vibrācija, bet to jau sapratu tikai vēlāk. 

Kādu laiku atpakaļ, degvielas uzpildes stacijā, kura atrodas krastmalā, pretī prāmju piestātnei, pēkšņi sajutu, ka sāk vibrēt zeme, nobijos, domāju zemestrīce (?). Nebiju pievērsusi uzmanību prāmim, kas līdzīgi daudzstāvu mājai aizsedza skatu pāri Daugavai, bet mirklī, kad tika iedarbināti dzinēji, sastingu, mani pārņēma viegls nelabums un neliela panika. Izejot laukā no degvielas uzpildes stacijas ēkas, un paskatoties apkārt, sapratu, kas notiek, nomierinājos un pabrīnījos par savu jūtīgumu. Apkārtējie cilvēki neizrādīja nekādu reakciju par notiekošo.  Bet vibrācija bija ļoti nepatīkama, un ķermeņa atmiņā sajūta palika. 

Un tā, guļot uz paklājiņa vingrošanas zālē, pēkšņi sajutu vibrāciju, prāts uzzīmēja atmiņu ainu ar prāmi un nepatīkamo sajūtu, nākošajā mirklī jau uz iekšējā ekrāna iznira atmiņas no kādas iepriekšējās dzīves ar zemes drebēšanu zem kājām un milzīga viļņa tuvošanos. Man acumirklī aizsitās elpa, sirds sāka dunēt ausīs tik skaļi, ka neko no ārējiem trokšņiem vairs nedzirdēju, asaras tecēja straumītē un šķita, tūlīt noģībšu. Bet, paklausot kādai iekšējai balsij, sāku elpot kādā noteiktā ritmā, kaut nekādas elpošanas tehnikas neesmu mācījusies. Ar elpošanu man izdevās sevi nomierināt un stabilizēt. Šajā pasaulē bija pagājusi minūte, varbūt pusotras, bet apziņa izmeta loku cauri gadsimtiem vai gadu tūkstošiem.

Apsēdos un mēģināju saprast, kas bija noticis, kāpēc "it kā ne no kurienes" šādas sajūtas. Ieraudzīju, ka telpas otrā galā meitene ir uzkāpusi uz aparāta, kurš ieslēgts radīja nelielu vibrāciju, mazliet "dūca" grīda. Esmu dažādās dziedinošas praksēs un meditācijās piedzīvojusi ceļojumus vai kādu noteiktu pagātnes ainu uzmirdzēšanu prātā. Taču līdz šim tas vienmēr bija noticis ar nodomu, ar izteiktu mērķi vai formulējumu, iepriekš noskaņojoties vai apzināti dodoties meditatīvajā ceļojumā. Spontānu atmiņu/notikumu atvēršanos, piedzīvoju pirmo reizi, un mani nodarbināja šis jautājums, kāpēc tagad? Kas man ar šo pieredzi jādara? Līdz ar dziļo atmiņu atcerēšanos, parādījās arī nepatīkamas sajūtas, trauksme, neizskaidrojamas bailes. Pēc nedēļas man jau bija nepatīkami doties uz vingrošanas zāli, jo atkal aktivējās nepatīkamās, traucējošās sajūtas, kļuvu nervoza un ļoti ātri satraucos par katru visnenozīmīgāko sīkumu. Es domāju, nu re kā veikli atradu iemeslu nevingrot, jo man jebkādai sportošanai ir iekšēja pretošanās. Mana trenere piedāvāja iet citā telpā vingrot, mainīt laiku, vietu. Tā kā sajūtas nepārgāja, pārrunāju savu nervozo, neadekvāto reakciju gammu ar ģimenes dakterīti, kura man izrakstīja recepti medikamentiem, laikam jau bija ļoti pārliecinoši simptomi. Bet es jau jutu, ka vaina nav ne aparātā, ne vietā. Tās ir spēcigas atmiņas, kāda traumatiska nāve, kas manā Dvēseles pieredzē palikusi neizdziedināta un tagad ir pienācis laiks šo lappusi aizvērt. Izgāju enerģētiski dziedniecisku praksi, palūdzu aizvērt aktīvās atmiņas, kas destabilizē emocionālo stāvokli un aizbraucu uz sanatoriju Gruzijā, ar mērķi sakārtot savu veselību, beidzot parūpēties par sevi, dot laiku atpūtai, dabai, dziednieciskiem ūdeņiem un ķermeni atjaunojošām procedūrām. Domāju, ka pienācis pēdējais laiks kārtīgi parūpēties par savu veselību, ja gribu arī turpmāko dzīvi būt produktīva, aktīva un pie pilna saprāta.

Mums jau gribas būt vienmēr jauniem, starojošiem, aktīviem un enerģijas pārbagātiem. Un gribas neievērot ķermeņa uzstājīgos signālus - parūpējies, atpūties, pabaro, papildini manas rezerves. Ir jāpabaro ne tikai gars, bet arī ķermenis. Un, jo vecāks paliec, jo vairāk tas jādara, uzmanīgāk jāvēro savi iekšējie procesi un biežāk jādod sev atelpa. Tikai esot fiziskajā spēkā, ir iespējams labi un kvalitatīvi darīt enerģiju darbu. Jo garīguma ideja jau nav par aizbēgšanu gaismā, bet par gaismas ienešanu šeit, savā ķermenī, savā dzīvē, apkārtējā pasaulē.

Atgriezos pēc mēneša atpakaļ ikdienā, spēka un saules piepildījusies, pilnu galvu jaunām idejām. Atpūta un iziešana ārpus ierastās vides ļoti spēcināja un atjaunoja iekšējo līdzsvaru. Ir darītprieks un radītprieks.

Un tad arī sāka nākt atbildes, process turpinās vēl joprojām, katru rītu mostos ar atziņām, kuras iznirst no iekšējiem apziņas slāņiem.

Kad ieraudzīju feisbukā ierakstu par grāmatas iznākšanu, jau zināju, ka līdz ko aizbraukšu mājās, uzreiz iegādāšu un lasīšu. Bet satikšanās ar Jolantu bija pavisam citā sakarā,  viņa meklēja piemērotas telpas savai jaunai, radošai meistarklasei. Lūdzu tikai, lai pie viena paķer līdzi arī grāmatiņu, jo ļoti gribu izlasīt. Atkalredzēšanās prieks, satikšanās pēc garāka ceļa posma, kas katrai no mums ir bijis notikumiem un atklāsmēm bagāts, izvērtās kā ļoti intensīva enerģiju apmaiņa. Divas stundas likās, ka gaiss vibrē un sprakšķ no intensitātes. Gandrīz kā divu komētu trajektorijas būtu satikušās Piena ceļā.

Un tā es sāku lasīt, atcerēties, piedzīvot un pārdzīvot. Jau lasot pirmo nodaļu sapratu, kāpēc man nekad nav bijusi rezonanse ar Lemūrijas laikmetu, vietu un notikumiem, kāpēc nav atmiņu. Vienkārši nosaukums, vārdu salikums un vibrācija ir pavisam cita, kad atceries seno, pazīstamo un ļoti radniecīgo nosaukumu Amuna. Pareizā atslēga atvēra durvis uz senajām atmiņām. Lemūrijas nosaukums ir kā civilizācijas nospiedums Atlantīdas atmiņās. Kā priekškars skatuvei, kā filtrs notikumiem, kuru Dvēseļu pieredžu atmiņu ķēdes ir dziļi iekodētas kolektīvajā un individuālajā atmiņā ikvienam, kas bijis klātesošs senajos notikumos. Šīs atmiņas ir bijušas aizvērtas un neapzinātas, līdz brīdim, kad ir nepieciešama pamošanās. Un satikšanās ar sevi senajos notikumos ir kļuvusi iespējama visiem, kuru atmiņās ir piedzīvotā sāpīgā pieredze par notikumiem, kas izraisīja abu civilizāciju bojāeju un vēlāko ģenētisko pārnesi Ēģiptes kultūrā.

Un tieši šobrīd, laikā, kad mūsu civilizācija ir pagrieziena punktā, iet atvērtības, labvēlības un mīlestības ceļu vai pakļauties korporāciju diktētiem varaskāriem, alkatīgiem mērķiem, mēs varam izvēlēties. Atceroties seno pieredzi, pieļautās kļūdas, medicīniskos un cita veida eksperimentus, kas radīja milzīgas ciešanas katrai individuālai dvēselei un atstāja ļoti spēcīgu negatīvās enerģijas nastu kolektīvajā evolūcijas enerģijas laukā, mēs katrs, ikviens, šodien izvēlamies. Kāds es būšu, prieka un mīlestības iedvesmots vai alkatības un baiļu savažots cilvēks? Lasot un atceroties kādā bezdibenī ved zinātnes koncentrēšanās tikai uz eksperimenta iznākumu, neņemot vērā iesaistīto būtņu emocionālās un fiziskās ciešanas, es šodien saprotu, ka vienīgais saprātīgais iznākums bija Atlantīdas civilizācijas iznīcināšana kopā ar visiem zinātnes sasniegumiem un eksperimentu upuriem. Var saskatīt daudz līdzības ar šodienas notikumiem, gan bailes, gan izstumšanu, ja esi atšķirīgs, gan pakļaušanos un varas diktatūru, kas slēpjas aiz viltus demokrātijas sludinātājiem. Savā dziļākajā būtībā jau mēs nekļūdamies un intuitīvi zinām: vienreiz jau šis ceļš ir beidzies ar iznīcību. Civilizācija ir iznīcinājusi pati sevi. Kā vēzis, kurš nogalinājis saimnieka organismu, mirst kopā ar to.

Vissvarīgākais šodien ir katra cilvēka iekšēji pieņemtais lēmums. Nav nekādu citu vai nepareizo viņu. Aiz katra likuma stāv cilvēks un katras pārmaiņas uzsāk cilvēks, izdarot izvēli. Ikvienu lēmumu mēs pieņemam katrs pats. Ir tik viegli atrunāties ar apstākļu sakritībām, valdības pieņemtiem lēmumiem, citu izdarītām izvēlēm, kas mūs katru ieliek notikumos un ikdienas dzīvē. Bet pamatu pamats ir katra cilvēka Jā vai Nē. Ir grūtas izvēles un grūti lēmumi. Un mēs esam atnākuši piedzīvot, atcerēties un izmainīt savu un civilizācijas vektoru, lai izdziedinot sevī seno notikumu traumas, atgūtu iekšējo spēku, zināšanas un drosmi dzīvot labvēlīgā, radošā un mīlošā vidē.

Un atgriežoties pie panikas lēkmes, es jūtu, ka seno notikumu atcerēšanās ir devusi skaidrību, savienošanos un jaunu pārliecības platformu. Kādas durvis ir atvērušās un kādas senas traumas ir izdziedinātas. Kad ieraugi notikumu saistību, secību, piedzīvo atklāsmi un apzinies, kāda dvēsesles mācību stunda bija jāiziet, tai mirklī atbrīvojas milzīgs enerģijas resurss. Saspiestā blīvā, aizklātā enerģija ir atbrīvojusies plūsmā, laika līnija ir izlīdzinājusies un sajūti, ka vēl kāds darbiņš šeit ir padarīts.

Šī piedzīvojuma interesantais aspekts manā pasaulē ir arī tas, ka piedzīvoju fiziskos notikumus, atmiņu atvēršanos un savu sāpīgo emociju iznākšanu virspusē paralēli grāmatas tulkošananai, pat nezinot, ka šis process notiek. Tulkošanas darbs notika, enerģijas aktivizējās, sāka virmot smalkajos plānos. Un es to izdzīvoju paralēli, vēl nesaprotot, kāpec? Bet informācija atnāca pie manis tikai pēc pāris mēnešiem. Kur ir sākums un kur beigas?  Un tas man liek domāt par mūsu enerģētisko-dvēseļu tīklu smalkajā pasaulē. Katrs impulss, ko raidām kopējā laukā, atstaro un nes izmiņas ikvienā smalkajā ķermenī un arī cilvēka fizisko notikumu ķēdē. Tāpēc domāt, ko tad es tāds viens un maziņš varu ietekmēt, ir tumsonīgi un aprobežoti. Katra doma, sajūta un fiziskais solis atstāj neizdzēšamu nospiedumu kopējā laukā. Mēs radām katrs savu un kopējo realitāti šodien un šajā mirklī. Apzinātība un personīgā atbildība par ikvienu savu izvēli, pat ja tā ir tikai saistīta ar šī rīta kafijas krūzi, ir ļoti svarīga un nozīmīga.

Saprotu arī, ka katrai dvēselei ir sava pieredze, katra šķautne un sajūta ir svarīga. Gan pozitīvās, gan negatīvās enerģijas ir nozīmīgas. Skatoties no cilvēka apziņas punkta, šķiet nesaprotami, kāda jēga ciešanās, kurš var gribēt piedzīvot sāpes, pazemojumu, izstumšanu un mokpilnu nāvi. To var pieņemt tikai ar paplašinātas apziņas skatījumu. Bet, atrodoties paplašinātajā apziņas laukā, mēs nekad nevarēsim iziet emocionāli klātesošu, tīru notikumu piedzīvošanu. Tieši tāpēc mēs paši (ne jau kāds sliktais no malas) aizveram savas atmiņas, apziņu un bijušo pieredzi, lai iegūtu vajadzīgo krāsas toni kopējā pieredzes buķetē. Mūsu krāsainā pasaule ir tikai baltā sadalījums dažādos toņos. Lai gala rezultātā panāktu baltu, visām krāsām ir jāatgriežas sākotnē. Tas arī ir individuālā piedzīvojuma mērķis cauri dzīvēm, pieredzēm, ciešanām un laimes piepildījumam. Un pieredze atnāk tikai ar paša piedzīvoto, nevis cita izstāstīto.

"Vēsture atkārtojas tik ilgi, līdz apgūstam mācību" .

Fragments no Dženas hipnozes seansa Sāras vadībā:

"S: Šobrīd izskatās, ka mūsdienu sabiedrībai ir tik daudz līdzību ar senās Atlantīdas civilizāciju...

Dž: Tieši tāpēc ir tik svarīgi, ka sākam atklāt, kas tur notika, lai visi varam no tā mācīties. Atkāpties no šīs paredzamās nākotnes, jo mēs saprotam, pie kā tas novedīs, ja turpināsim šādi izturēties pret cilvēkiem. Pastāv arī korelācija starp vakcīnām ar cilvēka DNS, ko injicē mazuļiem, un eksperimentiem toreiz.

S: Vai vari pastāstīt vairāk?

Dž: Vakcīnu sastāvā ir specifisks konservants, kas sācis izraisīt izmaiņas smadzenēs un kas netika pievienots kāda labuma vārdā. Vakcīnas, ko izmanto tagad, līdzīgi ietekmē ģenētisko kodu caur smadzenēm, vienīgi tās nav atvasinātas no dzīvniekiem. Medicīnas kopiena mūsu sabiedrībā ir apkaunota. Tā novērsusies no patiesā mērķa dziedināt un ir sajaukusies ar patērnieciskumu un farmācijas industrijas mārketingu, kā arī no abu finansiālajiem ieguvumiem. Šeit ir noteikti vēstures atkārtošanās. Vēsture atkārtojas tik ilgi, līdz apgūstam mācību. (...)

S: Vai ir tādas mācības, ko pagātnē jau esam apguvuši?

Dž: Ir miljoniem mācību, ko esam apguvuši laikam ritot. Šobrīd esam lielā pagrieziena punktā par vienlīdzību visiem, tāpēc redzam šīs paliekas atkal uzpeldam, lai atgādinātu par vēsturi, par mūsu izcelsmi un ka darām vienu un to pašu tūkstošiem gadu. Ir laiks apgūt mācību un doties tālāk... "

Dvēseles atmiņas hipnozes seansa laikā par laiku un civilizāciju, kas pastāvēja pirms 25 000 gadu. Ir par ko padomāt. Varbūt ir vērts saņemties un beidzot izdarīt izvēli?


Mīlestībā,

Inese :)