Atbildības uzņemšanās ir personības pieaugšana.
Bērni drīkst būt bezatbildīgi, jo piedzimstot un atnākot šajā pasaulē ir sākotnēji pilnīgi bezpalīdzīgi. Un tāds mēs katrs atnākam. Pirmais posms līdz ar piedzimšanu un pirmo patstāvīgo ieelpu ir noslēdzies. Ir notikusi pirmā realizācija. Patstāvīgais izziņas ceļš var sākties.
Otrais posms ir jaunā ķermeņa apgūšana, fizisko funkciju aptveršana un iemācīšanās izmantot, kontrolēt, sajust kustības, gribēšanas un negribēšanas, varēšanas un nevarēšanas.
Pieaugot, mēs pamazām iemācoties kontrolēt un rīkoties ar ķermeni, kuru paši esam radījuši. Izmantot un likt lietā, to ko esam radījuši.
Mēs iemācāmies sevi apkopt, pieņemt, apjaust un piedzīvot. Uzņemties atbildību par savām darbībām, fizioloģiskajām vajadzībām. Mēs zinām, kā sasildīties, kad salst vai sevi pabarot, kad jūtamies izsalkuši.
Mēs vēl jūtam iekšējo saikni ar sākotni, jūtam sirds impulsu un eņģeļu čukstus ausīs. Maigos prieka un mīlestības atgādinājumus un sajūtu, ka viss ir viens.
Un tad mēs dodamies personības izaugsmes ceļā. Ar katru vārdu, ko iegaumējam, ar katru domu, kuru noformulējam, mēs ejam šīs dzīves aizmiršanās piedzīvojumā. Jo ar katru tēlu, ar katru domu, ar katru izteikto vārdu personība kļūst spēcīgāka, dievišķais aizklājas.
Mēs sākam mācīties lomas, un kā skatuves tērpus dzīves teātrī tās vilkt sev virsū. Vienu virs otras. Kā sīpola mizas, audzējam savu pieredzi darbībās un piedzīvotajā.
Līdz ar katru lomu pieaug arī atbildība. Jo piemērojot un pieņemot tās sev, mēs arī savienojamies ar šo lomu enerģijām. Kā audumiem vai dažādiem materiāliem. Radi, draugi, sabiedrība, skolas, iestādes, veselība.. Dažas ir patīkamas un mīkstas kā samts, dažas raupjas un asas kā nātru krekls. Un enerģijas pievienojoties viena otrai arī pašas sāk mijiedarboties. Kā izrāde izrādē. Kā sajūtas. Saplūst un savienojas. Neatraujami, cieši un izveidojas pieradums. Tas esmu es. Es dzīvoju savu dzīvi. Savu neapzināto dzīvi.
Kur es esmu? Kas es esmu? Vai tas esmu es? Ko es šeit daru?
Pie šiem jautājumiem ieslēdzas nākošā realizācija, apzināta cilvēka dzīve. Un tad arī kādā brīdī uzaust jautājums par personīgo atbildību. Nevis to, ko rāda apkārtne un kas notiek kā automātiska dzīvošana. Bet patieso, savējo.
Atbildība sākas tad, kad vēršam savu uzmanību no apkārtnes uz savu iekšieni.
Atbildība ir izpratne par to, ka katram cēlonim ir sekas. Un visām sekām (notiekošajam) ir cēloņi.
Atbildība ir, kad pārstājam vainot kādu citu savās problēmās.
Atbildība ir, kad skaidri sev varam pateikt - viss, kas ar mani notiek, ir manis paša radīts.
Atbildība ir spēja un drosme ieskatīties sev acīs un savienoties ar savu tumšo pusi, ar negatīvo, izstumto un aizmirsto.
Atbildība ir apzināties un ikdienā sekot līdzi savām domām, lēmumiem un darbībām.
Atbildība ir būt savās bailēs, un atzīt tās, kā dziļāko, netveramāko slāni, kas izlien un signalizē mums tad, kad gribam ko kardināli mainīt.
Un atbildība ir būt sev pašam un ieraudzīt kur rodas automātiskās, iemācītās darbības. Atbildība ir paskatīties un atzīties sev - rīkojos tā, jo manī ir daudz neatrisinātu mezglu un svešu nospiedumu, kuri vada mani, man pašam nemanot.
Atbildība ir atteikšanās no savas visvarenības un pareizības, pieņemot, ka pasaule tāpat kā ikviens vismazākais šīs pasaules elements šeit ir ar savu enerģiju, nodomu un vietu.
Atbildība ir spēja ieraudzīt mirdzumu katrās acīs un pasniegt roku tam, kurš pakritis.
Atbildība ir piedzīvot sevi pasaulē un sajust pasauli sevī. Kā vienotu veselumu.
Atbildība ir rūpes par savu ķermeni. Izzināt, sajust, piedzīvot un ieskatīties katrā šūnā. Atrast cēloni disharmonijai un atteikties no tās, ļaujot ķermenim izdziedināties. Jo slimība ir tikai sekas.
Atbildība ir sekot savai domu plūsmai. Iemācīties un ieraudzīt, cik daudz nevajadzīga un lieka var atmest. Jo katra doma ir piepildīta ar manu dzīvības enerģiju. Kādēļ gan izšķiest to tukšumā?
Atbildība ir savu sajūtu un emociju atdalīšana no dzīves notikšanas faktiem. Tas nozīmē, ļaut sev piedzīvot, bet nekļūt par to, kas tu neesi, par emociju purvu, kas ievelk kā akacī. Lai vadošā emocija ir labvēlīga neitralitāte, jo tas ir ceļš uz pilnīgu pieņemšanu.
Atbildība ir apzināties, kas krīt no tevis ārā un ko tu atstāj aiz sevis. Kas paliek ārpusē, kad esi sevi apmierinājis un izklaidējis. Saprast un atmest visu lieko, viendienīgo. Jo tas piesārņo telpu, kurā atrodies. Tie ir civilizācijas sasniegumi, kuri kļūst nevajadzīgi, kad jaunas rotaļlietas stājas rindā.
Atbildība ir izdarīt izvēles, kurās ieguvēji ir visi un zaudētājs nav neviens. Un ne tikai augstos plānos, bet parastā ikdienā.
Atbildība ir ikrīta lēmums piedzīvot šo dienu kā vislabāko savā dzīvē.
Un atbildība ir izvēlēties prieku dusmu vietā. Tā ir apzināta izvēle būt tam, kurš sēj vai ārda.
Atbildība ir ļaušana sev piedzīvot apzināšanos un sirds atvēršanos. Ļoti reti, kuram personības izaugsmes procesā izdodas neaizmirst kas mēs patiesi esam. Atkalatcerēšanās ir kā savienošanās ar savu personīgo atbildību. Es esmu. Cilvēks. Personība. Dievs. Apziņa. Radītājs. Sapņotājs. Tukšums. Miers. Klusums. Ikviens. Katrs.
Es esmu un piedzīvoju. Es uzņemos atbildību par savu dzīvi. Mani lēmumi ir manā sirds mīlestībā apgaroti. Es esmu ceļā.
Ceļā no viena stāvokļa otrā, bet tie visi esmu es. Atbildība ir mana daudzdimensionalitāte. Mana sajušana un mana radīšana. Atbildība ir spēja sevis radīto piedzīvot un izdzīvot, līdz kaulam sajust. Un atbildība ir arī sevis radīto sagraut. Iznīcināt, sadalīt mirdzošos putekļos un palaist kosmiskās iznīcības vējos. Lai atkal un atkal radītu no jauna. To piedzīvot ir kā pabeigt sevī trešo pieaugšanas posmu. Atteikties no sevis radītā. Palaist un ļauties tukšumam. Atlaist un atbrīvot pieķeršanos sevis radītajam.
Bet starp to visu - pieaugšanu un izzušanu ir atbildība par sevi un par pasauli, ko esi radījis kā sevi pašu.
Un tāpēc katrs lēmums ir atbildība.
Katra izvēle ir atbildība.
Un katra iesētā sēkla ir atbildība.
Sēsim prieka un mīlestības, līdzjūtības un līdzcietības sēklas. Un bezgalīgā pieņemšanā ietīsim savu radīto kā siltā dūnu mākonī. Apņemsim sirds siltumā un gaišā prieka atblāzmā.
Un ikviens, kurš apgalvo, ka ir notikumi, kurus mēs nevaram ietekmēt, gluži vienkārši noliedz Radītāju sevī. Viņš vēl ir ceļā uz sava sadalītā Es ieraudzīšanu, saprašanu, sajušanu un savienošanu. Jo nav jau nekādas sadalītības. Ir tikai spēja vienlaicīgi sajust un ieraudzīt vienas pieredzes dažādas šķautnes.
Ir katram sava realitāte un unikalitāte. Un atbildība ir to saprast un pieņemt kā pamatu dažādībai, brīnumam ko piedzīvot ik mirkli.
Atbildīga realitātes radīšana ir mūsu katra uzdevums visas dzīves ceļā. Lai mums izdodas radīt tā, ka nav žēl nojaukt. Bez pieķeršanās sasniegumiem un slavai.
Atbildība ir izvēlēties brīvu, drošu, apgarotu tagadni un nākotni. Un šo izvēli var izdarīt ikviens. Būt brīvam no ārējā un atrasties ciešā saiknē ar iekšējo. Atbildība būt pašam.
Tāpēc atbildība ir personības pieaugšana. Un tā atnāk pamazām. Ar katru apzināto lēmumu enerģija un iekšējais spēks vairojas.
Lai mums izdodas būt atbildīgiem un ieraudzīt šajā visā resursu nevis pienākumu😊
Comments